"To nevar atstāt pašplūsmā, par to nedrīkst klusēt un nekādā ziņā pieļaut!" zvana arhitekts Uģis Šēnbergs vēl pirms oktobra sākumā notikušajām Saeimas vēlēšanām un uztraukts stāsta, ka viņam ir tēma, par kuru "jāceļ kājās" Latvijas sabiedrība, un paredzētās aplamības jānovērš. Runa esot par kādu unikālu, Eiropas mēroga kultūras pasākumu rīkošanas vietu tepat Latvijā netālu no Rīgas, ko "paredzēts iznīcināt – sadalīt gabalos un apbūvēt".
Domāšanā un darīšanā impulsīvs, savdabīgs, ātrs un azartisks – epitetu var arī pietrūkt, lai raksturotu nopelniem bagāto arhitektu Uģi Šēnbergu. Ar ekstravagantajām idejām vairāku gadu desmitu garumā viņš spodrinājis ne tikai savu, bet arī Latvijas tēlu. Jaunākos laikos, piemēram, pasaulē nozīmīgajā laikmetīgās kultūras un mākslas izstādē – Venēcijas biennālē. Citā laikā un citā valstī – Gorbačova "perestroikas" periodā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad ārkārtīgā konkurencē tieši viņš atzīts par labāko jauno arhitektu PSRS mērogā, balvu saņemot tā laika "brālīgās republikas" Turkmēnijas galvaspilsētā Ašhabadā, ko tagad turkmēņi pārdēvējuši par Ašgabatu. Tolaik pēc saņemtās balvas un iegūtā statusa radušās iespējas ciešāk iezīmēt arī starptautiski, ka viņš ir latvietis, un savās vizītēs uzsvērt, ka dzīvo un strādā nevis Krievijā, bet gan Latvijā.
Lai arī tagad Uģis Šēnbergs ir iesoļojis, precīzāk laikam būtu teikt – ieskrējis, savā astoņdesmitajā gadu desmitā, domas asums un, šķiet, arī enerģija viņam ar gadiem tikai nākusi klāt. Emocijām nolaižoties līdz "konstruktīvas sarunas" līmenim, pirmajā saziņas tūrē tomēr vienojamies, ka viņa pieteiktā tēma, tāpat arī citas Latvijai svarīgas aktualitātes var sagaidīt Saeimas vēlēšanu rezultātus, tādēļ esam vienojušies tikties kādā brīdī novembrī, Latvijas patriotu mēnesī.
Kā viens kārtīgs inteliģences pārstāvis, nopelnu ziņā varētu teikt – aristokrāts, jūtas tagadējā Latvijā?
U. Šēnbergs: Jūtos dievišķīgi! Šo emocionālo stāvokli veido ne jau kādas mirklīgas sajūtas, bet apstākļu un piedzīvotā kopums. Tikai pavisam nesen tā pa īstam esmu apjautis, cik laimīgā ģimenē piedzimu, jo māte Aina dabūja vīru Edgaru, bijušo leģionāru, pēckara laikā, kad sieviešu bija daudzkārt vairāk nekā vīriešu, jo viņi vienkārši bija apšauti. Pagājušā gadsimta 50. gados vīrieši bija retums, un mamma man ir stāstījusi, ka daudzas viņas kursabiedres tā laika arhitektūras studijās tā arī neapprecējās, jo vienkārši nebija ar ko.
Cik Šēnbergu dzimtas paaudzes jau nodarbojas ar arhitektūru?
Ģimenē arhitekti bija un ir visapkārt – tēvs un māte, arī mana sieva un sievastēvs ir arhitekti. Meita un dēls izvēlējās citas radošas profesijas, taču viena no mazmeitām arī ir arhitekte. Vecāki nu jau ir aizsaulē. Ja uz šo lietu skatās pēc klasiskās definīcijas, tad arhitekts esmu tikai otrajā paaudzē. Taču mani senči un šī profesija faktiski ir viss, kas man licis būt laimīgam un tieši šeit – Latvijā.