Ar rakstnieku Ēriku Hānbergu tiekamies dienā, kad tauta Dailes teātrī atvadās no aktiera Gunāra Placēna. Krietnā kareivja Šveika lomas atveidotājs mums zināmā mērā bijis ceha biedrs, jo ilgus gadus no skatuves smīdinājis teātrmīļus.
Placēns bijis galvenais personāžs Hānberga un Kārļa Auškāpa izrādē "Pirmā grēka līcis", kuru atkārtoti rādīja televīzijā pēc "Spēlmaņu nakts" ceremonijas. Nu vēl viens dižs spēlmanis aizgājis. Ēriks saka – bijām kopā dažādībās, Gunārs bija gaidīts viesis manās māju jubileju svinībās. Rakstnieks atceras, ka beidzamoreiz TV intervijā Placēns uz jautāto, kas ir galvenais dzīvē, optimistiski attraucis – galvenais ir dzīvot! Arī Hānbergam dramaturgs Pauls Putniņš reiz teicis – Ērik, tu esi pārāk liels pozitīvists. Tas iepotēts mazajam Ērikam bērnībā – priecāties par kaimiņa prieku. Prātā palikušas piecu māju kaimiņu svētdienas apstaigas Birzgales pagastā, skatot, kas klētī, kas kūtī, izstaigājot laukus. Bez skaudības, ka otram rukši labāk ņemas un rudzu raža lielāka, bet – ka arī man tāpat būtu. Šodien Hānberga viesmīlīgajā namā viesojas "Latvijas Avīzes" speciālkorespondents un Ērikam kā zinātājam jautāšu, vai tiešām jāgriež uz pusēm Andreja Upīša piemineklis, jāpārraksta "Mērnieku laiki", kā jāpārkārto Centrāltirgus un par citām aktualitātēm.
Kas šogad šķita interesantākais, kas saistīja uzmanību: gan patīkamā, gan nepatīkamā nozīmē?
Ē. Hānbergs: Bija divi optimismi. Pirmais, ka manā Birzgales skolā nosvinēja 175 gadus. Ik pēc pieciem gadiem ir salidojums, un, sagaidot lielo notikumu, uzrakstīju atmiņu grāmatu "Pieklīdušās aitas" par zēnību, karalaiku un pēckara gadiem. Uz vāka ir mazais Ēriks auna mugurā, un šis auns badīja visus, izņemot Ēriku. Kad devāmies bēgļu gaitās uz Kurzemi pie tēvabrāļiem, gājām liela karavāna, nakšņojot mežmalā, pļavās, un no rīta tālāk. Vienurīt pieklīda aitu bars. Mamma, paps dzina prom, bet 17 aitas un auns turas ar mums. Aizbraucām pie tēvabrāļiem, nodevām atlikušo ganāmpulku, pa ceļam vienu otru kustoni iemainot. Daļu lopu glabājām mežā. Vācu laikā bija stingrība – ja atrada lieku govi, sivēnu, aitu, tūliņ sods! Meža lopu pulkā bija arī badīgais auns, un kopš tā laika esmu mēģinājis noskaidrot, kas manī ir tāds, ka auni pievelk un pret mani ir tik lādzīgi, bet neesmu varējis tikt gudrs.
Vēl ir prieks, ka salidojumā katram jāizstāsta kāda atmiņa, un man uzzibsnīja prātā epizode, kam ir svarīga nozīme. Skolas gados biju ieskatījies klasesbiedrenē Ženijā. Reiz uzrakstīju viņai vēstulīti. Ieliku bez adresāta Ženijas uzdevumu burtnīcā. Acīmredzot nemanīts sūtījums izkrita. Apkopēja atrod mīlestības vēstuli, iedod klases audzinātājam Rūdolfam, un tiek atpazīts mans rokraksts.
Audzinātājs ieaicina mani un ļoti sirsnīgi sāk stāstīt – gan jau kādreiz rakstīsi vēstuli savai simpātijai, gan uzrunāsi kādu meiteni, bet tev nevajag uzreiz rakstīt, ka aicini uz birztalu bučoties! Mēģini kaut kā citādi.
Absolūti bez nosodījuma, tikai pārrunu kārtībā. Un skolotājs piebilst – bet, Ērik, tu tik interesanti raksti, vai varētu rakstīt arī sienasavīzē katrā numurā, kas notiek klasē un skolā? Tas ir sākums manai rakstīšanai, un, Vecumnieku vidusskolā mācoties, jau kļuvu par skolas sienas avīzes redaktoru. Vēlāk, redaktorējot "Neatkarīgo Rīta Avīzi" ar Andri Jakubānu, tikāmies ar trimdas tautiešiem un arī ar Jāni Klīdzēju. Viņš stāstīja par gadījumu, kad līdzīgi pārtvertu vēstulīti lasījuši klases priekšā un Jānīti stipri apņirguši. Tā bijusi trauma uz gadiem, un Jānis ilgi nav uzdrošinājies saistīties ar meitenēm. Uzzinot, kāds likteņa trieciens bijis Jānim Klīdzējam, atminot paša rakstījumu Ženijai, radās doma rakstīt grāmatu par savstarpējībām, par pārmantojamību ģimenē, tikšanos ar svešiem cilvēkiem laika maiņās. Tā kā salidojums vecajā skolā ir impulsējis turpināt, iespējams, varētu tapt grāmata. Šajā ziņā Ēriks laikam ir traks, ka neliek mierā sevi.
4.4 °C
