Komponistu savienības organizētais festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" sākās otrdien, 2024. gada 7. maijā, un noslēdzās sestdien, 11. maijā. Līdztekus šim festivālam noritēja arī citi koncerti ar latviešu autoru darbiem, tādēļ pat formālam uzskaitījumam šeit īsti nepietiek vietas un jācer, ka te nepieminētās partitūras pēc kāda laika izskanēs atkal, citās pilsētās, citu mākslinieku interpretācijās.

Līdz ar to jāteic, ka sestdienas notikumu klāsts (veseli trīs koncerti pēc kārtas) pelnījis atsevišķu aplūkojumu, turpretī 8. maija programma "Vilnim Šmīdbergam – 80" atstāja pārliecību, ka Šmīdberga mūzika vērtējama un spēlējama ne tikai Pētera Vaska, Artūra Grīnupa un Maijas Einfeldes, bet arī citu viņa laikabiedru – Braiena Fērniho, Žerāra Grizē, Iga Difūra – daiļrades kontekstā.

Taču pašā sākumā – Latvijas Jaunās mūzikas dienu atklāšanas koncerts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē ar flautisti Egiju Sproģi, ar dziedātāju Helēnu Sorokinu un Andri Vecumnieku pie kamerorķestra "Sinfonia Concertante" diriģenta pults. Programmā pirmatskaņojumi trīs opusiem un jauna interpretācija ceturtajam, kurš tieši tāpat tika īpaši gaidīts, jo Annas Fišeres partitūru "Voynich Codex" mecosoprānam un stīgu orķestrim Helēna Sorokina un "Sinfonia Concertante" pēc Renāta Cvečkovska vadītā pirmiestudējuma solīja atskaņot vēlreiz. Un intuīcija nevīla – tieši mistiskā "Voiniča manuskripta" lappušu iedzīvinājums skaņās kļuva par maģiskāko koncerta brīdi, kam sekoja līdzvērtīgs turpinājums ar Aleksandra Avrameca partitūru "Iridiscence". Lai gan arī iepriekšējā programmas gaita raisīja jautājumu, ko varētu formulēt vārdos – kā gan tas iespējams, kā komponists to panāk? Tādējādi jāsecina, ka līdzās mūzikas jaunradītāju izdomai un profesionalitātei publika saskārās arī ar ļoti veiksmīgi sastādītu repertuāru.

Alvila Altmaņa koncertā flautai un orķestrim kopā ar stīgām tika liktas klarnetes un mežragi, bet kā soliste uzstājās Egija Sproģe, un viņas spēle atstāja teicamu iespaidu. Tieši tāpat kā diriģenta un orķestra izpratne par skaņdarba stilu un vēstījumu, tieši tāpat kā paša komponista veikums ar jau iepriekšējo Altmaņa lielformu raksturiezīmēm – muzikālā stāsta gaišākās norises te savijas ar emocionālām zemstrāvām, un rezultāts šķiet gluži pārliecinošs arī tiem klausītājiem, kurus modernitāte aizrauj vairāk par neoklasicismu. Anna Veismane savukārt jau no pašām pirmajām taktīm ķeras klāt skarbiem un ekspresīviem stīgu orķestra toņiem, kam vēlāk seko plastiskākas plūdmaiņas un mazāk izaicinoši afekti. Ar šādu risinājumu komponiste jaundarbam "Versus" nodrošinājusi vēlamo dramaturģisko virzību, un arī no formas integritātes viedokļa panākumi neizpalika.

Koncerta turpinājumu iezīmēja vēl divi atšķirīgi skatījumi uz stīgu orķestra specifiku, uz stīginstrumentu rakstības konceptuālajiem aspektiem un tembrālajām krāsām. Šo parametru daudzslāņainība un daudzveidība tad arī kļuva par vienu no vērtīgākajām īpašībām Aleksandra Avrameca "Iridiscences" saistošajos pavērsienos, ko raksturoja nopietna un bagātīga iztēle arī tematiskā materiāla un formveides ziņā. Taču par meistardarbu pirmām kārtām saucams Annas Fišeres radītais "Voynich Codex", kas raisīja vēlēšanos, lai mūzikas klusinātā atmosfēra turpinātos vēl kādu brīdi (un tā ir droša pazīme formas slīpējumam), savukārt skaņdarba enigmātiskais saturs un ar to saistītā izteiksmes līdzekļu palete bija patiesi suģestējoša. Atkal jāpiebilst – tāpat kā Helēnas Sorokinas dziedājums, kas viscaur plūda viegli un brīvi (it īpaši salīdzinājumā ar "Sinfonia Concertante" mākslinieku vairākkārtējo sastingumu avangarda mūzikas sarežģītāko dimensiju priekšā).

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Jāņa Stafecka programma 9. maijā Lielajā ģildē pienāca ar Ērika Ešenvalda simfonijas "Tā upe ir sākusi palot" pirmatskaņojumu. Šī ir mūzika, kas skan gluži atšķirīgi no Ešenvalda vienaudzes Annas Veismanes, par Annu Fišeri un Aleksandru Avramecu nemaz nerunājot, un te meklējami citi gara radinieki. Pirmām kārtām Arturs Maskats, un par to vedina domāt jau simfonijas nosaukums, jo Maskata neseno simfonisko opusu vidū ir partitūra "Mana upe tek pie tevis..." un akordeona koncerts "... ko stāstīja vējš pār jūru". Arī Ešenvaldam izdevies emocionāli kolorīts un izteiksmīgs darbs ar tēlainu tembrālo domāšanu (bandoneona iesaiste, trīs trompešu solo simfonijas iesākumā, skanīga stīgu grupa, daudzas nianses sitaminstrumentos). Un arī Ešenvalda jaundarbam nāktu tikai par labu dinamizētāka forma un lielāks aktīva temporitma īpatsvars – jo, kas lieliski darbojas "Vulkānu simfonijā" un "Ziemeļu gaismā" ar multimediju klātbūtni, ar solistiem un vokālistiem, tas simfonijas žanrā kā tīrā abstrakcijā izrādās problemātiskāks. Te gan jāpiebilst, ka šis tas atkarīgs arī no diriģenta, kur Jāņa Stafecka vadībā muzikālais spriegums bija sadalīts nevienmērīgi. Tas sakāms arī par visas programmas gaitu – daudzās Ešenvalda simfonijas epizodēs un Bēthovena klavierkoncerta posmos diriģents orķestra priekšā jutās droši, bet citkārt, vispirms jau Roberta Šūmaņa uvertīras "Manfrēds" priekšnesumā, iniciatīva tika atdota orķestrim – lai nu viņi spēlē, kā māk. Šādos apstākļos visnotaļ veiksmīgu sadarbību ar diriģentu un orķestri izvērsa Aurēlija Šimkus, kuras lēmums pievērsties tieši Ludviga van Bēthovena Piektajam klavierkoncertam ar tā virtuozitāti un monumentālajām dimensijām neapšaubāmi bija drosmīgs. Tikpat neapšaubāmi te bija arī pāris patētiski žesti, kas neved nekur, pāris biklākas intonācijas, taču interpretācijas kopaina liecināja par radošu individualitāti, par personiskām idejām un prasmi tās pienācīgi iedzīvināt. Tādēļ arī pianistes priekšnesums izklausījās tembrāli spilgts, tādēļ arī šeit izpaudās harmonisks balanss starp lirismu un dramatismu. Rezumējot – ja reiz pieminēts Šūmanis, interesanti būtu dzirdēt, kā Aurēlijas Šimkus lasījumā skanētu "Kreisleriāna" un "Karnevāls", un "Simfoniskās etīdes".

Aptauja

Par kuru tēmu LASI.LV vēlētos uzzināt un lasīt vēl vairāk?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.