6.1 °C
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās novembrī piedzīvotā kultūras ceļojuma iespaidos.
Novembris ir ļoti īpašs mēnesis laika ritējumā. Jā – Jāņi, jā – Ziemassvētki, bet, manuprāt, novembrī tās puķes gada vainagā vijam, iepinam, nostiprinām kaut kā atbildīgāk, pārdomātāk, saudzīgāk. Svētki gada vistumšākajā laikā – ne vairāk rosīšanās citu priekam, bet sevis sakopšanai, atbildības koncentrēšanai un Mūžības svētdienas rimtumā vēl ļaujot skanēt valsts dzimšanas dienas lūgšanai.
Katram mums ir sava pietuvinātā Latvija – konkrētā vieta, upes ielīcis vai Gaiziņkalns, Sīkraga jūrmala vai Adamovas ezers, Vecrīga vai mežmalas sētvidus, kur sajūtam – jā, esam mājās – te manas domas, spēks un darbs. Sakopšanai un priekam.
Man tā ir Zemgale, kaut esmu dzimusi rīdziniece un teju viss mūžs arī vadīts te. Bet Zemgale – jā, tā ir tā bērnības pļavu smarža, skats pāri laukiem, kas neaizķeras sīkos līkumos un grambās. Zemgale ir rūnu raksti un Saules kauja, Zemgale ir Aspazijas: "Ņem nocērt man, cik gribi zaru,/Es vienmēr no jauna ataugt varu", un Zemgale ir Anna Brigadere ar no tautas ņemto kodu – "Dievs. Daba. Darbs". Zemgale ir Virza ar "Straumēniem", franču liriku un Vilis Plūdons ar "Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien". Jā, simtu saitēm sien pie mājām.
Zemgales smagais un auglīgais māls
Zemgale ir arī Kārļa Zemdegas – PIRMĀ īsti profesionālā Latvijas Brīvības cīņu monumentu autora – akmens tēli Dobelē (1939), Tukumā (1940, "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, / Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt") un Džūkstē (pieminekli atklāja 1935. gada 17. novembrī). Trīspakāpju kompozīcija 5,50 m viengabalaina Somijas granīta cirtumā ir viens no retajiem Kārļa Zemdegas monumentiem, kas okupācijas gados tika nosargāts, saglabāts, ne zemē triekts, sašķaidīts un nīcināts, kā tas bija ar vairākiem viņa pirmās brīvvalsts laika darbiem. Un Zemdegam tuvais Rainis: "Es ritu un ritu, Ņemot un dodot topu par citu –/ Vēl ritu." Kustība nerimst ir pie visiem Zemdegas monumentiem Lāčplēša dienā un 18. novembrī, pilsētu svētkos un viesu dienās. Arī Raunā un Talsos, Rūjienā un Viļakā, citviet Latvijā gulst ziedi un tiek iededzinātas lāpas mūsu gaišumam un skaistumam. Tik šajos svētkos bija jādomā arī par to, cik aprobežoti, primitīvi varam būt savas vēstures grāmatas lappušu izraušanā. Kā huņņi un barbari ar sarkanām zvaigznēm pierē, bez apdomīgas motivācijas un rāmas pašcieņas, ka tik skriet, graut un nopelnīt... Gluži tāpat kā Ukrainā nu jau vairāk nekā tūkstoš dienu pazūd, uguns liesmās izplēn bibliotēkas, muzeji, piemiņas zīmes un vietas. Valsts un tauta tik lēti pazaudējama?
Zemgale man ir arī Jelgava ar Stefenhāgena grāmatu spiestuvi un joprojām vērienīgāko tipogrāfiju Latvijā. Jelgava ir arī Kārļa Zemdegas skolnieces Artas Dumpes piemineklis Latvijas pirmajam prezidentam Jānim Čakstem (1997/2003, bronza, granīts). Pie tā jelgavnieki šogad nesa ziedus ar pateicības skatu pagātnē un nākamības apņēmībā – pilsētas izaugsmei. Turpat pārdesmit kilometru attālumā ir vēl viens Artas Dumpes piemineklis. Tas vēl vienam Latvijas prezidentam – Kārlim Ulmanim (2010, granīts), viņa dzimtajās mājās Bērzes pagasta "Pikšās". Jā, manās acīs tie nav māksliniecisko kvalitāšu ziņā nevainojamākie Tēlnieces darbi, bet tā jau vienmēr ar lielajiem valsts vai citu veidu pasūtījumiem, kad politiķi un neprašas sāk regulēt mākslu, kad ir tik daudzi zinātāji, kas jādara un kā jādara Māksliniekam. Tas nemaina būtisko, Artai ir desmitiem lielformas veikumu, kuri nav izceļami no Latvijas ainavas un mākslas vēstures. Var teikt, ka Kārlis Zemdega 20. gadsimta pirmajā pusē un Arta Dumpe 20. gadsimta otrajā pusē vizualizēja, materializēja, iemūžināja Latvijas politisko vēsturi un latviešu ilgas, sapņus, tieksmes pēc Brīvības un savas valsts.
Jelgava ir arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kura augšējā stāvā aizvien rosinošas un noteikti aplūkojamas mākslas izstādes. Tā arī tagad – solo skate: Indulis Landaus "Zemgales puika" (12. novembris – 12. janvāris). Saviļņojoša retrospekcija. Iespēja izstaigāt viena talantīga, ļoti nozīmīga mākslinieka ceļu no J. Rozentāla mākslas skolas nobeiguma darba (dinamiska daudzfigūru kompozīcija eļļā, 1958, d/d vadītājs Edgars Iltners) līdz pēdējo gadu izteiksmīgajām kolāžām. Izstādē ievēroju (ekspozīcija lietpratīgā Māra Branča kārtojumā), ka visi 34 darbi apvienojas, uzrunā, atklājas koptonī. Varētu teikt – Zemgales smagais un auglīgais māls: brūnais, spēks, niansētais, mūžīgais, kaut arī ar trausliem pasteļa putekļiem uz papīra vai audekla klāts. Protams, daudzveidīgos toņos un krāsās izteikts. Zinu Induļa Landaua mākslu labi, pat esmu rakstījusi dažas rindas topošajai grāmatai par viņa glezniecību, bet izstāde nudien deva jaunas atklāsmes un vēstījumus par nopietnā un atturīgā mākslinieka, mākslas pedagoga meistarību. Uz izstādi noteikti braukšu atkārtoti, tā nav vienā reizē dziļi, vispusīgi atklājama.
Tautas filma par tautas svētkiem
Un vēl skopos vārdos par novembra pirmizrādi – filmu "Zeme, kas dzied". Filma par ceļu uz tautas saliedēšanu no dažiem drosmīgiem vīriem līdz mūsu Dziesmu svētkiem, kurus svinam jau 150 gadus. Filma par mūsu ceļu uz "Dievs, svētī Latviju!" kā valsts himnu, vienā gadsimtā divas reizes gūtu (1920. un 1991. gadā). Filma par mums pašiem: šodien Jēkaba ielas nams nav mazāk piedūmots un piekvēpis kā Rīgas Latviešu biedrība 19. gadsimta otrajā pusē. Kā jau vēsturiskai kostīmfilmai, tai piemīt pastorāla mākslas darba pazīmes. Tāpēc kinolenti nevērtēju pēc augstās modes vai Eiropas festivālu kritērijiem. Manās acīs tai ir kāda nezūdoša augsta mākslinieciskuma pakāpe, kuru savā darba daļā nevainojami veicis filmas mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un Scenogrāfijas katedras vadītājs Mārtiņš Kalseris (sadarbībā ar kostīmu mākslinieci Katrīnu Liepu). Mākslinieka radītais filmas vizuālais tēls ir pārliecinošs – kopskatā un detaļās. Katrs kadrs ir kā viena glezna, kurā atpazīstu Purvīša ainavu, Rozentāla sievas pļavā, Ūdera nastu nesēju, Miesnieka meža ceļu, Kalmītes riju... Kā saturā, tā formā. Tam ir sava jēga un virsvērtība. Un filmas mākslinieciskais redzējums ir Mārtiņa Kalsera pamatīgās mākslas zināšanas un viņa telpiskā domāšana vienotībā ar pasaules uzskatu. Autors par darbu pie filmas saka: "Ar kino jau tā esot, ka "mēli pie ekrāna nepiekārsi", bet pēc pirmizrādes palika tāda kā tukšuma sajūta. Ir liela rezonanse par to, kas filmā neesot izdevies. Ai, kā esam atkarīgi viens no otra un visi kopā no attieksmes pret paveikto kopdarbā. Arhitekta darbnīcai skiču bija daudz, bet pēc ilgiem meklējumiem atgriezāmies pie pirmās. Operators Jānis Jurkovskis teica: "Ne jau velti tu to uzzīmēji kā pirmo."
Tātad jāuzticas pirmā mirkļa vīzijai un sajūtai. Režisors Māris Martinsons: "Tu jau zīmē tādu darbnīcu, kā pats sev gribētu!" Un viņam pilnīga taisnība. Ļoti daudz esmu staigājis pa kluso centru, stāvot uz ielas ar atgāztu galvu, pētījis dažādās greznās bēniņu izbūves un fantazējis, kas gan varētu būt aiz šiem noslēpumainajiem milzīgajiem logiem, kas pieder bēniņu telpām. Un vispār – kāpēc ir izbūvētas tik plašas un reizēm šķietami neracionālas telpas centra bēniņu stāvos? Kāda vēsturniece teica, ka mēs par daudz fantazējam – Jānis Frīdrihs Baumanis visdrīzāk sēdēja sava greznā dzīvokļa vienā no sešām istabām un zīmēja. Bet gribēju izfantazēt arhitekta – pilsētas līdzautora – darbnīcu, pa kuras logu viņš vēro Rīgu, kas top visapkārt. Tāds arhitekts – telpas radītājs savā darbnīcā, kas atrodas augstu virs pārējās pasaules."
Filmu varētu nosaukt: "Tautas filma par tautas svētkiem". Simti visdažādākajos veidos ir strādājuši filmas tapšanas, radīšanas, konsultēšanas darbos. Simti brīvprātīgo ir ziedojuši laiku, dalību, lietas, drēbes masu skatu filmēšanai. Iespējams, ka nebūs mazums, kuriem šī līdzdalība saglabāsies atmiņās, ģimenes hronikās, stāstos un leģendās kā viņu dzīves neaizmirstams notikums, kā viņu devums, dāvinājums valsts dzimšanas dienā.
Novembra ceļojumi laikā un telpā liek pacelties augstāk par ikdienišķo, piezemēto, sadzīvisko. Jā, mēs varam un reizēm vajag iesmiet par filmu, līdz galam nepaveikto un pašiem par sevi. Vajag vērtēt un novērtēt, vajag viedokļu daudzveidību, vajag individuālo un kopīgo, jo tikai horizontāļu un vertikāļu trajektorijās augam. Savai valstij.
