Guna Roze: Kāja durvīs starp pagātni un nākotni

"Tagad tu zini, par ko rakstīsi sleju," man sacīja vīrs, kad pagājušajā nedēļā populāra TV šova laikā kāda dalībniece – jauna un izskatīga – uz žūrijas pamatoto jautājumu, kāpēc uz skatuves bija vajadzīga gulta, atbildēja, ka "gulta ir simbolika starp pagātni un nākotni".

Ne pa jokam apmulsa jautātājs, neveikli iesmējās vīrs man blakus uz dīvāna, piebilstot: "Vai tiešām priekšnesuma sagatavošanas procesā nebija neviena pieaugušā, kas palīdzētu ar jēdzieniem, simboliem un scenogrāfiju?" Es tikmēr klusībā meklēju attaisnojumus. Varbūt meitene uztraukumā pārteicās? Droši vien bija domājusi – gulta simbolizē saikni starp sapņiem un realitāti vai ko tamlīdzīgu. Tomēr ne – viņa bija domājusi tieši tā, kā pateica. Un tajā kontekstā gultas atrašanās uz skatuves patiešām neattaisnojās. Žēl jauniešu, jo šovs bija jāpamet. Toties man vairs nebija jālauza galva, par ko rakstīšu sleju.

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Šoreiz vēlos runāt par intelektuālo higiēnu. Par skumji komiskajām izpausmēm, kas ilustrē jaunās ēras vērtības. Rēķinos, ka tie, kam tās šķiet globāli svarīgas, šo sleju pat neizlasīs, jo kultūras periodika neietilpst viņu "pirkuma grozā". Šā iemesla dēļ jautājums, par ko ir vērts radīt mākslu, arvien biežāk šķiet margināls, jo kas tad īsti ir tās patērētājs?

Televīzijas šovi ir sabiedrības spogulis. Bet atšķirībā no pirktspējas rādītājiem šovu modē vismaz ir vidusslānis. Televīzija ir izklaides industrija, kas strādā trīs mērķauditorijām – intelektuāļiem, dīvāna ekspertiem un skandālu pielūdzējiem. Zīmīgi, ka ar katru gadu pirmo kļūst mazāk, pēdējo – vairāk. Vismaz TV programmu repertuārs liek tā domāt. Skaidrs, ka kapitālismā repertuārs pielāgojas patērētāju gaumei, bet par spīti tam ticu, ka tikai daži cilvēki veido vidi, bet vide veido masas.

Kāds ir mūsdienu masu portrets, nekļūdīgi var vērot sociālajos tīklos, kur arī vēl eksistē vidusslānis. Tie ir lietotāji, kam nešķiet svarīgi atrādīt katru jauno kleitiņu vai restorānā pasūtīto ēdienu, bet vēl nav starp tiem, kuri atbrīvojas no grāmatām mājās kā no nevajadzīga uzslāņojuma.

Tai pašā laikā sociālajos tīklos arvien izteiktāk vērojama vienādošanās vārda skumjākajā nozīmē. Jaunas sievietes kļūst līdzīgas cita citai kā Bārbijas veikalu plauktos – ja vienas mute kļūst lielāka, drīz tāda būs daudzām. Cēlonis nav grūti atšifrējams – mūsdienu influenceri jeb satura veidotāji ir elki, kas veido masas. Un stāsta, ka gulta ir simbolika starp pagātni un nākotni.

Būtu naivi ticēt, ka ir iespējams apstādināt sociālo tīklu radītos paradumus, bet turēt kāju durvīs vēl ir vidusmēra cilvēka spēkos. Būšu apnicīga, bet rūpējieties, lai jūsu bērni un mazbērni lasa grāmatas! Vienalga, kādas, nepārmetiet grāmatu izvēli, bet lai lasa! Jo nav atklāts neviens vienkāršāks un efektīgāks veids, kā rūpēties par intelektuālo higiēnu. Lai iemīl grāmatu pasauli, gan jau ar laiku iemācīsies atšķirt tukšas lapas no piepildītām (nevis pierakstītām).

Lasītājs ir cilvēks, kurš raksta "cepure gultā", nevis "ķepure gūltā", jo ir daudzreiz redzējis, kā šos vārdus raksta. Viņa sarunas valodā nav vai gandrīz nav kalku. Viņam būs lielākas izredzes dabūt labu darbu, kaut vai tikai tāpēc, ka motivācijas vēstule un autobiogrāfija būs uzrakstīti stilistiski un gramatiski pareizi. Jo intelektuālā higiēna vistiešāk izpaužas vārdos – gan pateiktajos, gan rakstītajos.