In memoriam. "Mūsu mīļie nemirst/ Vien apsedzas ar puteni". No Jāņa Petera atvadoties

Vēl pagājušās vasaras dzimšanas dienā dzejnieks Jānis Peters attālināti dzirdēja daudz labu vārdu no cilvēkiem, kuri spēj novērtēt viņa dzīves gājumu un padarīto. Klātbūtnei nebija spēka, un nu beidzies viņa dzīves gājums kopā ar savējiem, savu tautu un valsti.

Kurzemnieks Jānis Peters dzimis Priekulē tajā liktenīgajā vasarā, par kuru kāds cits dzejnieks – Edvarts Virza – gadu iepriekš pareģojoši rakstīja: "Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs..." Vēl gadu vēlāk mūsu neatkarīgā valsts beidza eksistēt un sākās visi dramatiskie notikumi, kuru sekas jūt vēl tagad.

Peters mācījās Liepājas vidusskolā un jau agros gados sāka strādāt – vispirms Liepājas teātrī un pēc tam, būdams līdzstrādnieks un redaktors dažādu laikrakstu un žurnālu redakcijās. Viņa pirmais dzejoļu krājums iznāca 1968. gadā, un tas jau bija nobrieduša dzejnieka sniegums, tāpēc tajā pašā gadā dzejnieku uzņēma Rakstnieku savienībā. Tā kļuva arī par viņa darba vietu ar dažādiem pienākumiem – 1974. gadā – dzejas konsultants, pēc tam valdes sekretārs un beidzot līdz 1990. gadam – Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Dzejoļu krājumi sekoja cits citam – "Dzirnakmens" (1968), "Asinszāle" (1970), "Mans bišu koks" (1973), "Ceturtā grāmata" (1975), "Priekšnojautas" (1979), "Tautas skaitīšana" (1984), "Kovārnis korī" (1989), "Vīna dvēsele" (2005), "Minhauzens un kamikadze" (2012), "Rudenskura spogulī: vintāža" (2017), kā arī daudzas izlases ar jaunākajiem dzejoļiem un dziesmu tekstiem. Līdztekus dzejoļiem viņš rakstīja publicistiku un esejas, kas gan izglītoja, gan pavēra tālākus apvāršņus latviešu tautai, kuras kalps viņš bijis visu savu mūžu.

Tauta atbildējusi, kā prata – no "Peteru par prezidentu" līdz "Nodevējs"... Šī netaisnība sāpēja, jo dzejniekam bija dots saprast ne tikai mīlas vārdus, bet arī īstā brīdī apvienot visdažādāko uzskatu cilvēkus, ievirzot vareno enerģiju gultnē, kas aizveda līdz atjaunotai Latvijai.

Pagājušā gadsimta beigās, 1988. gada vasarā, notika Latvijas Radošo savienību plēnums, un rudenī tika nodibināta Tautas fronte. Dzejnieks ar domubiedriem gāja pa ļoti plānu ledu, apzinoties savu atbildību. Cilvēki sekoja, jo priekšā gaidīja kaut kas gaišs, kam sākumā nebija vārda – vēl neapjausta atjaunotā Latvija.

1990. gadā Jānis Peters kļuva par Latvijas Republikas valdības pilnvaroto pārstāvi Maskavā – Padomju Savienības galvaspilsētā, no kuras sirdspukstiem (gribējām mēs to vai ne) vislielākā mērā bija atkarīga arī mūsu eksistence. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada augustā Peters kļuva par mūsu valsts vēstnieku Krievijas Federācijā, kas ir visgrūtākais un sarežģītākais no Latvijas vēstnieku posteņiem.

Vēlākie gadi Jāņa Petera ģimenei nesuši daudz pārbaudījumu, no kuriem traģiskākais ir dēla Krišjāņa Petera pāragrā nāve. Beigās spēki izsīka, un nu dzejnieks ceļas pāri Veļu upei.

Šogad ir tāda dīvaina ziema – janvārī Latvijā vēl zied rozes un jau plaukst sniegpulkstenīši. Tiem, kas pazina Jāni Peteru, skanēs un sāpēs viņa lasītie un teiktie vārdi, bet tiem, kas nepazina, viņš paliks kā neskaitāmu dziesmu vārdu autors un tautas iedvesmotājs daudzos tumšos brīžos.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību dzīvesbiedrei Baibai un mazdēliem Franciskam Jānim un Aleksandram, kā arī citiem tuviniekiem. Mums visiem paliek Jāņa Petera mierinājums: "... mūsu mīļie nemirst/ Vien apsedzas ar puteni/ Un kļūst par tēvuzemi."