Insulīns ir hormons, kas palīdz asinīs esošo cukuru jeb glikozi nogādāt katrā organisma šūnā. Tur glikoze tiek sašķelta, un rezultātā tiek saražota enerģija, lai varētu nodrošināt visas dzīvības funkcijas. 

Insulīna rezistence ir pārmērīgs insulīna daudzums organismā – stāvoklis, kad insulīns piesaistās savam receptoram uz šūnas virsmas, bet nespēj līdz galam izpildīt savu funkciju – ielaist glikozi šūnā. Tas ir stāvoklis, kad audi, kuros jānonāk glikozei, lai to izmantotu enerģijas ražošanai, ir nejutīgi pret insulīnu.

Šāds organisma stāvoklis neļauj pilnvērtīgi notikt tauku šķelšanās procesam audos (lipolīzei). Sekas tam ir centrālo tauku veidošanās (viscerālie tauki). Savukārt šis process ietekmē adiponektīnu samazināšanos. Jo mazāk adiponektīnu, jo grūtāk notiek svara samazināšanās.

Adiponektīns ir specifisks olbaltumvielu hormons, kas paātrina taukskābju oksidēšanos un veicina lieko tauku izvadīšanu no audiem un uzlabo insulīna rezistenci.