Kā es Ventas vimbas braucu lūkot. Dublis 2

25. marta rīts. Pieceļos pulksten 4:30. Gatavs atkal doties uz Ventu vimbas lūkot. Rīts, kā parasti, tiek pavadīts ar kafijas krūzi rokās, krāmējot copes somu un pildot termosus ar karstajiem dzērieniem – tēju un kafiju. Viss vajadzīgais aprīkojums tiek nogādāts uz auto, un jau 5:30 sēžu pie stūres. Vēl, pirms dodos ceļā, prātā apdomāju, vai viss ir paņemts un nekas nav aizmirsies. Ir! Nu tad pelēcītis izripo no daudzstāvenes pagalma un dodas virzienā uz Kuldīgu.

Šoreiz dodos copēt vienatnē. Kompānijā neviens nav pieteicies. Braucot brīžiem jūtams brāzmains vējš. Nu cerams, pie Ventas būs mierīgāks laiks nekā pirms mēneša. Ceļā laiks paskrien nemanot, un esmu jau pie Zlēku tilta. Te jau stāv piecas mašīnas. Visi nocietušies pēc garās darba nedēļas un dodas pie upes ķert vimbas. Te nemaz neapstājos un aiz tilta nogriežos, un dodos tālāk iekšā mežā. Te gan drusku sanāk nokļūdīties, un mazu gabaliņu pirms iepriekš apmeklētās copes vietas nogriežos nepareizi. Attopos diezgan laikus un griežu riņķī, lai dotos atpakaļ. Pirms septiņiem esmu klāt. Noparkoju pelēcīti un dodos apskatīt Ventu. Priekšā jau trīs auto. Noeju līdz upei un noskatu savu perspektīvo copes vietu. Līmenis ir augsts, bet pirms nedēļas esot bijis daudz augstāks.

Sanesu no auto visu vajadzīgo, lai nebūtu pēc tam liekas staigāšanas. Iekārtojos kādus 30 metrus no iepriekšējās copes vietas. Pirmām kārtām ķeros pie barības jaukšanas. Spainī ieberu puspaku Akara Vimba (pārpalikums no pagājušās sezonas), puspaku ar Traper Certa Swinka Brzana Sekret un puspaku ar Intense Sport Garnele. Klāt piešauju pāris šķipsnu ar baltajiem, kas, izrādās, ledusskapī bija nobeigušies – noslīkuši pagājušās reizes lietainajā laikā, nebiju paglābis no mitruma. Visu sajaucu ar ūdeni un, lai nebūtu ķēpāšanās plikām rokām, esmu paņēmis līdzi aķīti ar javas maisītāju. Ērti un ātri.

Kad barība gatava, ķeros pie fīdermakšķeru salikšanas. Šoreiz makšķerēm esmu uzlicis nesen iegādātas spoles Salmo Feeder 2 5000 ar Feeder Concept 0,22 mm Distance Black monoauklu. Izskatās jau skaisti, bet jāpārbauda praksē, kā darbojas. Kamēr sienu sistēmas, atbrauc vēl viens vimbu tīkotājs. Jautā, kā tad veicas, uz ko atbildu, ka vēl jau neesmu paspējis iemest, tikai gatavojos. Izvēlos sistēmai likt 120 gramus smagu barotavu. Uz āķa lieku vārītu garneli. Soctīklos gan izlasīju, ka labi ņemot uz svaigu garneli. Bet, tā kā man jau ēsmas iepirktas, jāizlieto esošās. Nākamreiz pamēģināšu svaigu garneli. Sametu copenes un gaidu pirmo ņēmienu. Straume nav baigi spēcīgā, bet barotavu nedaudz uz priekšu panes.

Mazs foto, un vimba tiek ievietota uzglabājamā ķeselē.

Foto: Autora foto

Ilgi nav jāgaida, un viena fīdera spicīte sāk raustīties. Paķeru kātu un piecērtu. Ir, galā ir zivs! Pēc neliela brīža virs ūdens parādās vimba. Neesmu nolicis pa rokai sačoku un, ņemot ar roku, nočammājos, un vimba nosprūk no āķa un iepeld atpakaļ dziļumā. Eh, muļķis, ko es to sačoku nometu tik tālu. Nu nekas, atjaunoju ēsmu un iemetu pa jaunam. Līdz nākamajai copei paiet kāds laiciņš, bet ir vērts gaidīt. Pēc aktīvas fīdera spicītes tirināšanās un piecirtiena galā jūtama jau otrā vimba. Ar šo nav problēmu, un zivs ir krastā. Mazs foto, un vimba tiek ievietota uzglabājamā ķeselē.

Pēc vairākiem pārmetieniem otram fīderim par ēsmu uz āķa esmu uzlicis divas sliekas. Ik pa laikam nākas pārmest, jo straume nes līdzi zāli. Kamēr vienu fīderi attīru no zāles, tikmēr otra fīdera spicīte jau sāk sparīgi raustīties. Pieskrienu un piecērtu. Galā jūtams patīkams smagums. Un jau pēc brīža sačokā spārdās nākamā vimba, kura iekārojusi slieku. Kamēr atjaunoju ēsmu, attīru auklu no zālēm, ierodas vēl viens makšķernieks. Apjautājas, kā veicas, un apmetas blakus.

Pie debesīm parādās saule, un laiks sāk palikt patīkams. Pat vējš norimstas, tik pa brīdim uznāk pa kādam pūtienam. Sēžu krēslā un kaifoju. Ilga sēdēšana gan nesanāk, un lecu kājās. Dodos veikt nākamo piecirtienu. Krastā jau trešā vimba, arī uz slieku. Izskatās drusku mazāka. Drošībai nomēru, ir pāri mēram. Ielaižu pie noķertajām. Uzlieku jaunu slieku un iežvidzinu vēlreiz. Nepaiet pat minūtes piecas, kad spicīte atkal tirinās. Piecērtu un lēnām vadu uz krastu. Netālu no krasta zivs apstājas, šķiet, kaut kur aizķērusies. Kad sistēma atbrīvojas no zacepa, vimbas jau vairs nav galā. Nu nekas, pārdzīvošu.

Lai kavētu sev laiku, sūtu kolēģim bildes un zirgojos, sakot: “Skat, ko esi palaidis garām. Vajadzēja braukt uz copi.” Un tā sērfoju pa telefonu, ar vienu aci ik pa laikam uzmetot skatienu kātiem. Ilgi jau nav jāgaida, kad atkal jātver kāts rokās un jāpiecērt. Un šķiet, ka esmu trāpījis uz vimbu āderi. Īsā laika posmā esmu paspējis tikt vēl pie četrām skaistām vimbām. Pie sestās un septītās vimbas nākas izlemt, kuru laist atpakaļ. 

Izrādās, ka ne tikai nedrīkst paturēt vairāk par piecām vimbām, bet arī uzglabājamā tīkliņā nedrīkst turēt vairāk par atļauto normu!!! 

Labi, ka šo info esmu ieguvis, youtube skatoties par vimbu makšķerēšanu. Vismaz atkrīt lieka skaidrošanās ar inspektoriem, ka neesmu to zinājis. Un, runājot par pēdējām četrām noķertajām vimbām, arī tās visas iekāroja slieku. Garneli vairāk nevēlas uzkost.

Kamēr esmu nodarbojies ar aktīvo vimbu copi, blakus nesen atbraukušais kolēģis ik pa laikam pa telefonu skaidro kādam, kur jābrauc. Un tā vairākas reizes. Izrādās, ka nezinātājam šo vietu tik viegli neatrast. Nepārspīlējot nu tur viņam pagāja minūtes 40, kamēr atrada šo vietu. Gar krastu izvietojies diezgan daudz makšķernieku, bet šeit tā mazāk. Pat pretējā krastā manīju tikai divus copmaņus.

Cope pārtrūkst. Ik pa laikam tikai pārmetu, lai atbrīvotu auklu no zālēm un atjaunotu ēsmu. Parādās ļoti spēcīga straume. Sistēmu ar barotavu nes pamatīgu gabalu uz priekšu. Vēl pie viena pārmetiena noķeru nelielu raudiņu. Interesanti, ka šī izdomājusi nogaršot garneli! Pirmie copmaņi dodas jau uz māju pusi. Es vēl izlemju kādu brīdi izbaudīt saulaino laiku. Nemaz neskumstu, ka vairāk nav ņēmienu. Ķeselē zivis ir, un norma izpildīta. Priecājos, ka Venta šodien devīga. Blakus kolēģis arī ticis pie normas.

Ap pulksten 12:30 tomēr sāku kravāties. Dodu ziņu radiniekam, ka braucu mājās. Man kā zivju neēdājam ir – vai nu ķer un atlaid vai arī atdod zivis citiem. Reizēm kaimiņiem, reizēm radiniekiem, reizēm kādam citam. Atpakaļceļā pie Zlēku tilta stāv jau ap desmit mašīnām. Grūti reizēm saprast, kad tā cope labāka. Šad tad labāk no rīta, citreiz pēcpusdienā. Pēdējais skats uz Ventu, un dodu pedāli grīdā.