15.2 °C
Un atkal skan modinātājs. Negribīgi atveru ačteles un ielūkojos telefonā. Pulkstenis rāda nedaudz pāri trijiem naktī. Gribas gulēt, bet jāceļas. Nedrīkst nokavēt šī gada sezonas atklāšanu un pirmo vimbu copi.
Palūru ārā pa logu. Nesmuks laiks, laternu gaismā no gaisa nāk sīks smidzeklis. Termometrs rāda tikai +3 grādus. Vakar aplūkotās laika prognozes arī nebija diez ko iepriecinošas. Bet pirms nedēļas solīja daudz labāku laiku, tikai nedēļas vidū viss sagrozījās.
Atliek tikai celties, ģērbties un uztaisīt rīta kafiju. Sagatavoju līdzi termosā tēju un pāris maizes šķēles ar šķiņķi. Viss pārējais sagatavots jau iepriekšējā vakarā, lai no rīta nebūtu jāmeklē visas uzpariktes un nekas neaizmirstos mājās. Laiks paiet nemanot, un pirms plkst. 5 jau zvana Jānis. Jākravājas un jādodas ārā.
Sametam mantas mašīnā, un gāzi grīdā. Pa ceļam lietus brīžiem pastiprinās, brīžiem – norimstas. Dodamies uz Kuldīgu un pēc tam Ventspils virzienā. Pēc nobrauktiem 20 kilometriem nogriežamies uz Zlēkām un gabaliņu aiz Zlēku tilta dodamies mežā. Tur tikai mūsu piedzīvojumi sākas. Uz iecerēto vietu netiekam, jo auto iegrimst dubļos. Pēc nelielas apspriedes izlemjam tālāk nebraukt. Jānis izmoka auģiku ārā, un griežam riņķī. Meklējam citu vietu. Tālu nav jābrauc, un noparkojamies nepilnu 100 metru attālumā no Ventas.
Sanesuši visu aprīkojumu pie upes, sākam jaukt barību un siet fīderiem sistēmas. Pie Jaunbērziņa esmu iegādājies Traper Rzeka un Traper Certa Swinka Brzaka Sekret barības. Tās ieberu spainī un sajaucu ar ūdeni. Labi, ka esmu paņēmis līdzi spaini ar vāku, lai barība nesamirktu lietū. Pa nedēļu arī esmu paspējis interneta veikalos atrast un pasūtīt jau gatavas fīdera sistēmas un dažāda svara barotavas. Nebiju gaidījis, ka saņemšu sūtījumu laikā, bet paveicās. Ēsmai izmantošu garneli, baltos tārpus un slieku. Kad viss sariktēts, seko pirmie iemetieni. Straume spēcīga un 120 gramus smago barotavu aiznes uz priekšu.
Te, pie Ventas, jūtams pamatīgs vējš un laikapstākļi pat nedomā uzlaboties. Iesmejam, ka reizēm pat jūrā nav tik lielu viļņu kā šobrīd Ventā.
Gatavojot makšķeres, virsjaka palikusi pavisam slapja. Sameklēju somā lietusmēteli, tikai nožēloju, ka neesmu to uzvilcis uzreiz. Bet mitrums vismaz nav ticis līdz miesai. Labi, ka esam līdzi paņēmuši divus maišeļus ar sausu malku. Tad nu ķeramies pie ugunskura iekuršanas. Auksti jau baigi nebūtu, bet rokas sasildīt prasās. No darbošanās tās palikušas pavisam sarkanas. Uzvelku arī cimdus, lai pirkstos atgrieztos dzīvība.
Pēc ilgākas gaidīšanas un vairākiem pārmetieniem manāma maza copīte. Nedaudz nogaidu un piecērtu. Galā nekas nav jūtams, bet pie krasta ūdenī sāk spirināties pirmā vimba. Rokas laikam tā sasalušas, ka nespēju izjust kātu. Pēc vimbas izvilkšanas maza fotosesija, un zivs dodas uz uzglabājamo ķeseli. Paiet laiciņš, un arī Jānim ir pirmā cope. Steidzu palīgā ar uztveramo tīkliņu. Secinām, ka šodien vimbām garšo garnele. Gan manējā, gan Jāņa noķertā izvēlējusies tieši šo ēsmu. Ik pa laikam pārmetam fīderus, lai attīrītu auklas no zālēm un uzliktu svaigu ēsmu.
No gaisa lietus vietā sāk nākt slapjš sniegs. Tāda sajūta, ka kaut kur Kurzemē ir “nosprāgusi kāda ragana”. Līdz ar to lielāko daļu copes laika pavadu, pie ugunskura sildoties. Lai uzlabotu omu, no termosa palēnām sāku dzert līdzi paņemto tēju. Nepaspējis iztukšot krūzi, pamanu, ka viena no fīdera spicītēm sāk aktīvi raustīties.
Šoreiz pie vainas nav ne straume, ne vējš, bet gan cope. Nometis krūzi ar tēju pie ugunskura, skrienu piecirst. Jā, galā ir zivs.
Jānis jau sagatavojies ar ķeseli lomu iesmelt. Krastā tiek izcelta skaista vimba. Jau daudz brangāka par pirmo. Atkal maza fotosesija, un vimba dodas ciemos ķeselē pie pirmās noķertās. Pēc brīža arī Jānim otrā vimba.
Debesīs uzspīd saule, bet priecāties nesanāk ilgi, jo tā ātri pazūd aiz mākoņiem. Abi ar Jāni stāvam nerunīgi pie ugunskura, tik paretam pārmijam pa vārdam.
Jūtami sāk sāpēt mugura. Apsēsties nesanāk, jo viss krēsls samircis, nebūs patīkama sēdēšana.
Te Jānim atkal cope, bet pusceļā aukla atslābst. Eh, norāvās – Jānis izdveš. Nu neko, turpinām. Pēc kādas stundas izmetu krastā savu trešo vimbu. Atkal fotosesija. Nesot to uz ķeseli, nogāžos uz muguras slidenajā Ventas krastā. Kritienā zivs netiek izlaista no rokām, tāpat kā alkoholiķis sargātu savu pudeli. Nu vairs neesmu vienkārši izmircis, bet papildus arī notašķījies ar dubļiem. Nedaudz cenšos kombinezonu apskalot ar ūdeni un dodos pie ugunskura žāvēties dūmos. Ilgi nesanāk tur pabūt, un skrienu ar ķeseli palīgā Jānim. Arī viņam trešā vimba.
Tā nu pagali pa pagalei kurinām ugunskuru. Ik pa brīdim pārmetam fīderus. Izcepam uz ugunskura pāris desiņu. Īsti gan apetītes nav. Lai organisms bišku vairāk iesiltu, iešauju šļuku no dzērveņu Arseniča blašķītes. Nav vairs tā garša, kad reiz pats strādāju Jaunalko ražotnē. Norunājam, ka noķersim vēl katrs pa zivij un dosimies mājās. Domas gan ātri mainās. Vēl pa dažiem pārmetieniem, un sākam kravāt copes rīkus. Bet nav jau ko skumt, jo tādā suņa laikā varējām arī palikt bešā. Katrs esam noķēruši pa trim vimbām.
Nokurinājuši visu malku, pateicamies upei par dāvāto lomu un dodamies uz māju pusi. Bet ar nodomu, ka atgriezīsimies pavisam drīz, tikai saulainākā dienā. Ne asakas!
