0.1 °C
Murjāņu Sporta ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Māra Ozola tīmeklī ir viena no redzamākajām pedagoģēm. Viņa ne tikai aktīvi izsakās par pedagoģiskām un citām tēmām vietnē 'Facebook', bet pat izveidojusi savu tīmekļa vietni, kurā blogo, piedāvā lasīt lekcijas, aicina doties ar viņu ekskursijās un pirkt grāmatas. Lielā mērā viņa darbojas kā influenceris, ko mūsdienās varētu uzskatīt par jaunu profesiju.Tas, ka skolotāja var būt influencere, iespējams, nav nekas īpašs. Tā tam pat vajadzētu būt! Tomēr “influencēšana” ir jaunu cilvēku bizness, bet aktīvā pedagoģe ir jau pensijas vecumā! Varbūt tāpēc atšķirībā no daudziem saviem kolēģiem viņa nebaidās atklāti runāt par skolu nebūšanām!
M. Ozola: – Dzīve mani iemācījusi, ka no mutes turēšanas nekāds dižais labums nenāk. Drīzāk otrādi. Esmu ievērojusi, ka mani kolēģi diezgan bieži no kaut kā baidās, bet es šīs bailes īsti nesaprotu.
Pa galvu par izteiktu viedokli Latvijā parasti nevienam nesit. Priekšniekam nepatiks, ko pateici? Nu, tās taču ir pupu mizas! Dzīvē ir daudz lielākas nelaimes! Atlaidīs no darba? Nu un tad? Tagad skolotāju ieraus iekšā aiz kājas jebkurā citā skolā! No kā būtu jābaidās?
Skolotāju drīkst kaitināt?
Man ir zinātņu doktora grāds sociolingvistikā, tāpēc mani mēdz aicināt arī uz citām skolām nolasīt lekciju, piemēram, par rupjībām. Jo zinātniski mana specialitāte ir lamuvārdi. Savulaik, kad strādāju Turaidas skolā, kādā klasē bija savācies liels bars bērnu, kuri runāja tik rupji, ka tajā klasē vairs nevarēja iet iekšā! Tur bija neiespējami normāli strādāt. Pati tajā klasē nestrādāju, bet mani palūdza ar šiem bērniem padarboties, un pēc tam strādāt ar viņiem bija nedaudz vieglāk. Dažkārt bērni vārdus lieto, nemaz nezinot, ko tas nozīmē. Kad viņiem paskaidro, tad varbūt vairs tos nelieto.
Skolotāja darbā tā ir viena no grūtākajām lietām, ka bērni vēl nezina robežas, cik tālu savā uzvedībā var iet, nav iemācījušies savstarpējo attiecību kultūru.
Arī skolotāji paši kādreiz vainīgi pie tā, ka klasē nav kārtības. Kad mani bērni gāja skolā, zināju, ka vienu kolēģi bērni apzināti kaitināja. Kad ar bērniem runāju par šo tēmu, viņi atbildēja: “Kur tu esi redzējusi, ka skolotājus kaitina ne par ko!?” Taču tā bija agrāk. Tagad bērni mēdz kaitināt arī kaitināšanas pēc, pat tos skolotājus, kuri to nemaz nav pelnījuši. Turklāt, ja agrāk kaitinātais skolotājs drīkstēja kaut ko pretī pateikt, tad tagad drīkst tikai svētlaimīgi smaidīt, jo bērnus aizskart nedrīkst! Pat bērniem tas dažkārt šķiet nepareizi! Viens puika man reiz jautāja: “Skolotāj, vai tā tiešām ir: ja es izdarītu ko sliktu un jūs mani par to sabārtu, es pēc tam drīkstētu par to sūdzēties?”
Nekas, ja visu nepaspēju
Kāpēc daru daudz ko ārpus skolas? Strādājot skolā, divreiz esmu kārtīgi izdegusi. Viens no drošākajiem ceļiem, kā no izdegšanas izvairīties, ir darboties arī ārpus skolas. Lai cilvēks visu laiku nav ieslēgts tajā čaumaliņā, tajā šaurajā apritē, ko veido skolas vide, kur visu laiku ir vieni un tie paši cilvēki.
Man gan mūžīgi jautā: kā tu vari visu paspēt? Bet kas teica, ka es varu? Es nevaru visu paspēt! Taču es izvēlos darīt to, kas katrā brīdī man ir aktuālāks. Ja jūtu, ka man viss iet šreijā, eju nost no datora, kaut darba, ko pie tā vēl darīt, netrūkst. Ja nav spēka, nenomazgāju tajā dienā traukus. Nav dzirdēts, ka kāds tāpēc būtu nomiris, ka palikuši nemazgāti trauki!
Nemēģinu būt perfekta. Perfektumu es pat organiski nepanesu. Ja kaut kas ir šausmīgi perfekti izdarīts, man pat spalvas ceļas gaisā.
Kad mēle pa grīdu velkas
Taču tā ir, ka skolās ir pārāk liela darba slodze un tā cilvēkus beidz nost. Tad ir veselība beigta un mēle pa grīdu. Lielā slodze vainīga arī pie tās izdegšanas, ko es esmu piedzīvojusi. Lielā slodze gan nav tikai mūsdienu problēma. Arī agrāk, padomju laikos, nevienam mīlīgi neprasīja, cik tad lielu slodzi skolotājs vēlētos. Cik lielu slodzi uzlika, tik arī strādāja!
