4 °C
1973. gads. Mēs piedalāmies Dziesmu svētku simtgadē. Dziesmu apguve svešā valodā lielai daļai ansambļa dalībnieku neveicās viegli. Pēteris Dambergs mācīja lībiešu izrunu dziesmu tekstos. Labāk veicās muzikāli apdāvinātiem un gados jaunākiem cilvēkiem, bet mūsu vidū bija dažādu gadagājumu ļaudis. Tāpēc diriģentes Dzidras Kļaviņas darbs nebija viegls un apskaužams.
Jēkabs Raipulis: "Jaunā ansambļa dziedātāju sastāvs bija visai raibs ar lielāku vai mazāku dziedāšanas pieredzi un prasmēm un tikai nedaudziem lībiešu valodas pratējiem, lai gan jaunā veidojuma pamatuzdevums bija lībiešu dziesmu izpildīšana un kultūras mantojuma kopšana, kas grūti īstenojama bez valodas prasmēm. Tādēļ jau kopš ansambļa pirmajām darbības dienām blakus dziesmu melodiju apgūšanai notika arī lībiešu valodas pamatu mācīšanās. To rīkoja un vadīja skolotājs Pēteris Dambergs. Lībiešu valoda ir somugru valodu grupai piederoša un ievērojami atšķiras no indoeiropiešu valodu grupai piederošās latviešu valodas. Lai arī lībiešu rakstībā izmanto latīņu alfabētu, tomēr atsevišķu skaņu izrunāšanai lībiešu valodā ir vajadzīgas papildu zīmes.
Visu to Dambergs centās mums iemācīt, lai vismaz minimāli, dziedot lībiešu valodā, tā arī skanētu lībiski. Lībiešu valoda cilvēkam, kurš to nav runājis jau agrā bērnībā, ir grūti precīzi izrunājama, un arī vairākumam vārdu nav kopīgu sakņu ar latviešu vārdiem, kas vienam otram kļuva par iemeslu aiziešanai no ansambļa. Bet tie, kurus interesēja kultūras paražas, vēsture, mijiedarbība ar latviešiem, cilvēku likteņi, kolektīvu nepameta."
Rīgas lībiešu ansamblis ir 1973. gada republikas Dziesmu svētku dalībnieks!
Pirms dziesmu svētkiem šūdinājām tērpus ansambļa sievām. Daudz gudrojām, kādiem tiem vajadzētu būt. Gājām uz vēstures muzeju. Tur iepazināmies ar tērpu fragmentiem, bet tie nekā būtiska nedeva. Pilnīgu lībiešu vīriešu un sieviešu tērpu fondos nebija. Izvēlējāmies dažus brunču krāsu un aubju paraugus.
Pie mums ieradās tērpu māksliniece Mirdza Kangare, kura specializējās tautas tērpu modeļu zīmēšanā. Viņa ieteica tērpus, kas darināti pēc arheoloģisko izrakumu paraugiem, tos stilizējot. Mums likās, ka šie formās klasiskie tērpi ansamblim nav piemēroti. Mēs domājām par savu kolektīvu kā dziesmu un deju ansambli, tāpēc mums vajadzēja ģērbties atšķirīgi un krāsaini.
Diriģente aicināja šūdināt dažāda strīpojuma svārkus, kas ļautu uzvedumā veidot zināmu krāsainību. Pie tā arī palikām. Svārku audumu gatavoja melnā, ķiršu krāsas un dzeltenā pamatā. Blūzes šuva no plāna, balta auduma, vienādas. Ņieburus – melnu vai ķiršu krāsas. To finansēja kultūras nams. Pašas iegādājāmies lielos plecu lakatus – gaišā vai melnā krāsā ar sārtām rozēm, kā arī mazos zīda lakatus, valkājamus zem ņiebura. Amatnieki izgatavoja metāla rotu – ķēdi.
Vēlāk katra dalībniece iegādājās lielākas vai mazākas dzintara krelles, piespraudes, gredzenus. Arī baltās zeķes un apavus dalībnieces sagādāja pašas. Vīrieši no kultūras nama saņēma nolietotas un melnas drēbes, ko paši papildināja ar košiem lakatiņiem un dažādām jostām. Arī melnās platmales bija salasītas.
Svētki bija īpaši krāšņi, jo 1973. gadā pagāja 100 gadu kopš pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Dziesmu svētkos piedalījās vairāk nekā 18 000 dalībnieku – dažādi kori, tautas deju kolektīvi, profesionāli kolektīvi un – lībiešu etnogrāfiskais ansamblis. Tā mēs toreiz tikām dēvēti Kultūras ministrijas oficiālajos rakstos.
Dziesmu svētku nedēļā, 18. jūlijā, piedalījāmies Latviešu tautas mūzikas koncertā, kas bija jauna tradīcija svētku norisē. Uzstājāmies Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā ar divām dziesmām – "Kalāmīe loul" (Zvejnieka dziesma) un "Annizõn voļ vālda tikā" (Annai bija balta kaza).
"Skolotāju Avīze": "Lieliska savā vienkāršajā dailē izskanēja "Zvejnieka šūpuļa dziesma" Dzintara Kļaviņa apdarē. Dzirkstošs humors, ātrrunas efekts, tēlains izpildījums lika no sirds smaidīt, klausoties lībiešu tautasdziesmu "Annas baltā kaza" (Dz. Kļaviņa apdare). Klausītāji būtu vēl gribējuši krietni ilgāk dzirdēt šo interesanto ansambli."
"Padomju Jaunatne": "Nu jau pusotru gadu Rīgas Celtnieku kultūras namā "Oktobris" reizi nedēļā pulcējas ap trīsdesmit visdažādākā gadagājuma cilvēku. Diriģentes vadībā tiek apgūtas interesantas, savdabīgas, eksotikas cauraustas dziesmas. Dziesmas teksts daudziem ir pilnīgi nesaprotams, lai arī tā saturu dalībnieki cenšas risināt darbībā. Izrādās, šie cilvēki ir daļa no šodien vairs tikai pāris simtos skaitāmajiem pirmajiem Baltijas jūras iedzīvotājiem – lībiešiem. Kopīgiem spēkiem viņi cenšas uz skatuves atdzīvināt senās tautas (starp citu, lībieši bijuši arī Rīgas senie pirmiedzīvotāji) folk- loru. Prieks, ka Latvijas Dziesmu svētku simtgades ietvaros šā ansambļa uzstāšanos varēja noskatīties plašāka auditorija."
18. jūlijā koncertējām arī Kirova parkā (Vērmanes dārzs). Traucēja ielas troksnis, mikrofoni bija slikti, publika visu laiku pārvietojās. Sapratām, ka uzstāšanās šajā parkā neveicina vēlmi muzicēt.
Dziesmu svētku gājiena rītā pulcējāmies Komjaunatnes krastmalā (11. novembra krastmala), kur brāļojāmies ar kori "Absolventi", jo daži viņu dziedātāji "sēdēja uz diviem krēsliem" – viņi dziedāja arī pie mums. Mūsu – lībiešu – pulciņš nebija liels, bet mēs gājām zem sava uzraksta "Lībiešu dziesmu ansamblis". Turējāmies dūšīgi. Gājienā visu laiku dziedājām un, tāpat kā visi dziedātāji, saņēmām skatītāju jūsmīgus sveicienus un atbalstu. Mežaparka koncertā bijām tikai skatītāji.
Mūsu debijai šajos Dziesmu svētkos bija zināma nozīme. Latvijā varbūt beidzot pamanīja, ka lībieši un viņu mantojums joprojām dzīvs.
Simtgades Dziesmu svētku dalībnieku nozīmīti var uzskatīt par pirmo nelielo atzinību mūsu lielajam darbam un aicinājumu darboties turpmāk.
Vēl nebija pagājis gads, kopš igauņi klausījās Rīgā lībiešu pirmo koncertu, kad Veljo Tormiss aicināja mūs un ventspilniekus pie sevis ciemos. 28. jūlijā autobuss mūs aizvizināja līdz Tartu un tālāk līdz Raigastverei, kur 29. jūlijā notika Igaunijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības konference.
Tovakar mēs – lībieši no Rīgas un Ventspils – bijām dažu Igaunijas folk- loras kolektīvu viesi. Pie gleznaina ezera, Raigastveres kalnā, tika iekurts varens ugunskurs, kolektīvi sniedza priekšnesumus un centās tuvināties. Apsveikumu igauņu valodā teica Pēteris Dambergs, par lībiešu ansambļu dzimšanu, kā arī par dziesmu izpildīšanas veiksmīgu attīstību runāja komponists Veljo Tormiss. Koncerta pirmajā daļā dziedājām "Zvejnieka dziesmu", "Kā Didriķis mācījās par kurpnieku", "Annas kazu" u. c., otrajā daļā – dziesmas no V. Tormisa cikla "Septiņas lībiešu tautas dziesmas".
Mūsu kora mākslinieciskajiem vadītājiem brauciens bija īpaši vērtīgs, jo viņi personīgi satikās ar komponistu Veljo Tormisu un varēja pārrunāt lībiešu dziesmu sacerēšanas un atskaņošanas jautājumus. Igauņi mūs uzņēma ļoti silti un sirsnīgi, taču nakšņošanu gan būtu gribējies labāku... Mūs ielaida aukstā un tukšā internātskolas sporta zālē, kur sedzāmies ar matračiem. Laikam pašiem vajadzēja zināt, ka jāņem līdzi gultas drēbes.
Vasaras cēlienu noslēdzām ar koncertu 11. augustā Brīvdabas muzejā. Uzstājāmies kopā ar ventspilniekiem ar to pašu pro- grammu, ko Raigastverē. Darbu atsākām vēlu rudenī.
12. decembrī mūsu ansamblis pirmo reizi bija televīzijā. Ieskaņojām divas dziesmas – Dz. Kļaviņa "Annas kazu" un V. Tormisa "Zingi, pringi, vāstalovā". Ierakstu rādīja 1974. gada 1. janvārī kopā ar citiem kolektīviem. Mūsu šā gada koncerti viesa cerību, ka mēs jau varam popularizēt lībiešu dziesmas, kaut arī no pilnības vēl bija tālu. [..]
1975. gads. Ansamblim ir nosaukums – "Līvlist!"
1975. gadā koncertējām samērā daudz. Svarīgi, ka savam ansamblim izdomājām vārdu un sākām saukties par celtnieku kultūras nama "Oktobris" dziesmu ansambli "Līvlist" (Lībieši). Ansamblis izauga skaitliski un attīstījās muzikālā ziņā. Vasarā koncertos vīru balsīs bija redzami jau 12 dziedātāji. Ansamblī iesaistījās mūziķu grupa vijolnieces Irēnas Pabērzas vadībā. Tajā spēlēja Danuta Kandele, Milda Ronka, Viktors Bērziņš, Antons Avots un Andrejs Artums.
Ansamblis 1975. gadā kļuva par PSRS un Somijas draudzības biedrības kolektīvo biedru. Līdz ar to mūsu pienākumos ietilpa koncertēšana somu tūristiem, kas paretam tika ielaisti arī Latvijā. Pirmo koncertu somu tūristiem sniedzām 29. martā Poligrāfiķu centrālā kluba telpās Lāčplēša ielā. [..]
Žurnāls "Mājas Viesis" pie sava lasītāja dodas jau 26. sezonu, un ik gadu, sākoties abonēšanas laikam, žurnāla saturā tiek piedāvāti vairāki jaunumi.
Jaunajā numurā lasiet:
- Kāpēc aktieris Ģirts Krūmņš izlēma aiziet no Jaunā Rīgas teātra un pārcelties uz Kuldīgu?
- Pētām, kādus trikus uzņēmēji izmanto zaļmaldināšanai.
- Rubrika "Dinastiju stāsti".
- Kā Latvija un Igaunija pirms 100 gadiem slēdza aizsardzības savienības līgumu.
- Tekstilmāksliniece Daiga Štālberga dzīvo Francijā, bet sapņo par Latviju.
- Cidoniju karuselī: ciemojamies pie Ivetas un Ulda Širakiem Ciemupē.
- Ukrainas bēglim suņukam Ļisam vajag savu sargenģeli!
Abonē "Mājas Viesi" nākamajam gadam šeit.
