19.4 °C
1973. gads. Mēs piedalāmies Dziesmu svētku simtgadē. Dziesmu apguve svešā valodā lielai daļai ansambļa dalībnieku neveicās viegli. Pēteris Dambergs mācīja lībiešu izrunu dziesmu tekstos. Labāk veicās muzikāli apdāvinātiem un gados jaunākiem cilvēkiem, bet mūsu vidū bija dažādu gadagājumu ļaudis. Tāpēc diriģentes Dzidras Kļaviņas darbs nebija viegls un apskaužams.
Jēkabs Raipulis: "Jaunā ansambļa dziedātāju sastāvs bija visai raibs ar lielāku vai mazāku dziedāšanas pieredzi un prasmēm un tikai nedaudziem lībiešu valodas pratējiem, lai gan jaunā veidojuma pamatuzdevums bija lībiešu dziesmu izpildīšana un kultūras mantojuma kopšana, kas grūti īstenojama bez valodas prasmēm. Tādēļ jau kopš ansambļa pirmajām darbības dienām blakus dziesmu melodiju apgūšanai notika arī lībiešu valodas pamatu mācīšanās. To rīkoja un vadīja skolotājs Pēteris Dambergs. Lībiešu valoda ir somugru valodu grupai piederoša un ievērojami atšķiras no indoeiropiešu valodu grupai piederošās latviešu valodas. Lai arī lībiešu rakstībā izmanto latīņu alfabētu, tomēr atsevišķu skaņu izrunāšanai lībiešu valodā ir vajadzīgas papildu zīmes.
Visu to Dambergs centās mums iemācīt, lai vismaz minimāli, dziedot lībiešu valodā, tā arī skanētu lībiski. Lībiešu valoda cilvēkam, kurš to nav runājis jau agrā bērnībā, ir grūti precīzi izrunājama, un arī vairākumam vārdu nav kopīgu sakņu ar latviešu vārdiem, kas vienam otram kļuva par iemeslu aiziešanai no ansambļa. Bet tie, kurus interesēja kultūras paražas, vēsture, mijiedarbība ar latviešiem, cilvēku likteņi, kolektīvu nepameta."
Rīgas lībiešu ansamblis ir 1973. gada republikas Dziesmu svētku dalībnieks!
Pirms dziesmu svētkiem šūdinājām tērpus ansambļa sievām. Daudz gudrojām, kādiem tiem vajadzētu būt. Gājām uz vēstures muzeju. Tur iepazināmies ar tērpu fragmentiem, bet tie nekā būtiska nedeva. Pilnīgu lībiešu vīriešu un sieviešu tērpu fondos nebija. Izvēlējāmies dažus brunču krāsu un aubju paraugus.
Pie mums ieradās tērpu māksliniece Mirdza Kangare, kura specializējās tautas tērpu modeļu zīmēšanā. Viņa ieteica tērpus, kas darināti pēc arheoloģisko izrakumu paraugiem, tos stilizējot. Mums likās, ka šie formās klasiskie tērpi ansamblim nav piemēroti. Mēs domājām par savu kolektīvu kā dziesmu un deju ansambli, tāpēc mums vajadzēja ģērbties atšķirīgi un krāsaini.
Diriģente aicināja šūdināt dažāda strīpojuma svārkus, kas ļautu uzvedumā veidot zināmu krāsainību. Pie tā arī palikām. Svārku audumu gatavoja melnā, ķiršu krāsas un dzeltenā pamatā. Blūzes šuva no plāna, balta auduma, vienādas. Ņieburus – melnu vai ķiršu krāsas. To finansēja kultūras nams. Pašas iegādājāmies lielos plecu lakatus – gaišā vai melnā krāsā ar sārtām rozēm, kā arī mazos zīda lakatus, valkājamus zem ņiebura. Amatnieki izgatavoja metāla rotu – ķēdi.
Vēlāk katra dalībniece iegādājās lielākas vai mazākas dzintara krelles, piespraudes, gredzenus. Arī baltās zeķes un apavus dalībnieces sagādāja pašas. Vīrieši no kultūras nama saņēma nolietotas un melnas drēbes, ko paši papildināja ar košiem lakatiņiem un dažādām jostām. Arī melnās platmales bija salasītas.
Svētki bija īpaši krāšņi, jo 1973. gadā pagāja 100 gadu kopš pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Dziesmu svētkos piedalījās vairāk nekā 18 000 dalībnieku – dažādi kori, tautas deju kolektīvi, profesionāli kolektīvi un – lībiešu etnogrāfiskais ansamblis. Tā mēs toreiz tikām dēvēti Kultūras ministrijas oficiālajos rakstos.
