Starp zemi un debesīm. Saruna ar rakstnieci Lindu Šmiti

Novembrī sērijā "Vakara romāns" iznāks lasītājiem pazīstamās rakstnieces Lindas Šmites jaunākais darbs – "Visu brāļu sieva", bet vēl pie rokas turas iepriekšējā – "Staburaga bērnu" autoram Valdim veltītā – grāmata, un jau top nākamā, biogrāfisks romāns par Sudrabu Edžu. Autore pat pasmejas, ka pirms intervijas, uz Rīgu autobusā braucot, aizdomājusies, kā īsti sauc romāna galveno varoni.

Varbūt varam sākt ar jautājumu, kas pamudināja izvēlēties tieši šādu sižetu – par gaišu, stipri naivu, no garīgas ģimenes nākušu meiteni, kas, sadraudzējoties ar "slikto puisi", nonāk ļoti skarbā patstāvīgajā dzīvē?

L. Šmite: Mana doma, kad sāku rakstīt, bija paņemt Annas Sakses pasaku par Saulgriezi, kuras pamatā ideja par Zemes dēlu un Saules meitu, un parādīt to mūsdienu versijā. Sākumā arī virsraksts romānam bija cits, "Saulespuķe bruņvestē" – gan šīs sasauces ar Sakses pasaku, gan kara Ukrainā dēļ.

Mans Zemes dēls bija savaldzinājis Saules meitu agrā jaunībā, gandrīz pusaudzes gados, kad garīgums meitenei vēl neko daudz nenozīmēja, muskuļi, motori, mašīnas šķita svarīgāki un interesantāki un ņēma virsroku. Tā viņa pazaudēja saikni ar garīgumu un vajadzību pēc tā, un palika svešā malā, domājot, ka vēlāk gan jau kādreiz vērsīs skatu atpakaļ uz garīgumu, uz māti, uz vertikāli. Domāju, ka viņai bija ļoti traumējoši sadzīvot ar zemes dzīvi, ienākot sava puiša ģimenē, kur vecāku mājās joprojām dzīvo trīs pieauguši dēli.

Pieminējāt muskuļus, motorus, mašīnas, bet Aizkuru ģimenē ir vēl ceturtais "m" – medības. Ļoti detalizēti aprakstītas, šķiet, autorei ir iekšpuses informācija. Pati taču nemedījat?

Nē, es pat gaļu jau sen neēdu, man tas saistās ar kaut ko diezgan mežonīgu, vardarbību, agresiju. 

Bet labi pazīstami mednieki ir, lūdzu, lai man pastāsta, teiksim, par ko viņi runā pēc medību beigām. Daži mednieku joki romānā iekļuvuši. 

Tas ir tāds vīriešu klubiņš – tagad jau arī mednieku kundzes iet uz gaidi, un gadās pa kādai dāmai medniecei, agrāk tā nedarīja. Man to nevajag, es bez tā visa labprāt iztiktu. Tagad tieši ir auru laiks – kā brieži tad rēc, kā lāči, kā vērši! Man visi dzīvnieki mīļi – gan zaķīši, gan vilki, kuru tagad esot kļuvis tik daudz, ka jāatšauj. Kad mežacūkas bija savairojušās, tad gan gaidījām medniekus, nebija spēka pašiem savus laukus nosargāt.

Gaļu jau sen neēdat?

Ar gaļas ēšanu man ir ļoti sena pieredze – kādreiz vecāki turēja cūkas, un tad, protams, rudenī bija cūku bēres. Tas man bija briesmīgs notikums. Visas tās asiņu bļodas, mamma taisīja asinsdesas, un mums ar māsu vajadzēja iet aizsiet. Neviena negribēja, strīdējāmies: tagad ir tava kārta! Nē, tagad ir tava kārta! Un, kad aizsien, rokas līp, skrienu mazgāt. Līdz gadiem 25, 26 gan ēdu gaļu, bet daudz kas man negaršoja arī tad – aknas, aukstā gaļa, asinsdesas. Un tad nodomāju, kāpēc man ēst to karbonādīti, kura vienīgā vēl garšo? Meita beidza devīto klasi, un tad es pārstāju. Varu bez gaļas labi iztikt, un esmu priecīga, ka tādu lēmumu toreiz pieņēmu. Ja man būtu jāatsakās no konfektēm vai cepumiem, tas gan būtu ļoti traki (smejas).

Man arī to briedi ar skaistajiem ragiem labāk patīk redzēt dzīvu, nevis nonāvētu.

Atgriežoties pie romāna – laikam jau tomēr lasītājiem jāatklāj, ka arī Ingas pašas ģimene nav pārāk tradicionāla.

Tur es pati mēģināju tos pinekļus mazliet savīt – viņas tēvs ir katoļu mācītājs, kuram nemaz nedrīkstētu būt ģimene, tāpēc viņa arī pamatā uzaugusi ar mātes garīgumu. 

Un, protams, no tēva savukārt tikusi baznīcas vertikāle, lūgšanas un tā dzīves daļa.

Inga tik ļoti bažījas, baidās parādīt mātei savu dzīvi, īpaši parādīt savu nelaulātas sievas statusu. Bet viņas mātei jau nu gan vislabāk vajadzētu saprast, ka ne vienmēr sanāk tāda ģimene, kādu kārojas.

Tā ir, tomēr Inga audzināta kristīgā garā, kur svarīgi, ka ir likumīgi vīrs un sieva, un laulības. Māte noteikti gribētu, lai meitai ir vairāk nekā viņai pašai, lai vismaz meitai būtu tās sakārtotās attiecības. Un Inga māti žēlo, saudzē, jo viņa jau pret mātes gribu palika tai svešajā malā, diezin vai māte to būtu atbalstījusi.

Domāju, ka Ingai bija ļoti sarežģīti – gan savas diezgan netradicionālās ģimenes dēļ, gan arī tā dēļ, kas viņu, pilnīgi nesagatavotu, nerūdītu sagaida Palāsēs. Tur viņa pamazām pati mēģina rūdīties, sadzīvot un izdzīvot.

Tāds diezgan skarbs viņai sanāk rūdīšanās process.

Tieši tā, un arī mājas sienas, kas irst un birst, 

tas viss šķiet jautājam, vai Inga sabruks vai noturēsies, vai viņa izturēs un paliks, vai aizies no šīs vides, kurā dzīvo ar saviem abiem dēlēniem.

Un atkal problēma – dēliem labāk patīk būt kopā ar tēvu, viņi arī ir radīti medībām, mežam, mašīnām. Tā ka Ingai nav viegli – bet kuram no mums tad ir tā īsti vieglā dzīve? Kādā dimensijā skatoties, noteikti būs sarežģījumi, ar kuriem jātiek galā. Tā man romāns veidojās – Zemes dzīvē un ar skatu atpakaļ uz mātes dzimteni, Saules valstību.

Ingai tomēr sanācis īpaši jaudīgs kokteilis. Nevar jau teikt lasītājiem, kā tas viss beigsies...

Nevar gan, un es rakstot arī pati nezināju, kā iziet no visiem tiem pinekļiem ārā. Romāns jau sākas smagi, ar vīramātes aiziešanu, un vēl kovida laiks. Tas arī mums visiem citiem bija ļoti sarežģīts. Bēru ainas, ko aprakstu, ir lielā mērā no dzīves, jo mums rados veci cilvēki smagi cieta no kovida, bija periods, kad ģimenē tā arī sanāca – no bērēm uz bērēm. Gribēju, lai tā kovida laika sajūta romānā paliek, jo lēnām jau tagad drīz būsim aizmirsuši, kādi bija šie divi gadi.

Teicāt, ka mainījās romāna virsraksts, bet ne jau tikai tas. Sākumā arī vairākiem tēliem bija citi vārdi, teiksim, visiem Aizkuru ģimenes locekļiem tie sākās ar "ai".

Tā bija gan. 

Grāmatā pamainījām, bet vienu tādu ģimeni es zinu dzīvē, un tās ģimenes māte man reiz teica, ka viņai šķiet – viņiem iet grūti dzīvē tieši tā "ai", "ai", "ai" dēļ, jo smagums, jau vārdā iekodēts, iet dzīvē līdzi.

Rakstniekam – atšķirībā no vecākiem, kuri visu mūžu tur rūpi par saviem bērniem, – mazliet vieglāka dzīve. Tiklīdz sākas darbs pie jaunas grāmatas, tā iepriekšējās mazliet paiet malā. Tomēr saprotu, ka romāns par Valdi vēl ir ļoti dzīvs un aktuāls?

Valdis ir ļoti, ļoti dzīvs, un nu jau esmu pieradusi arī par viņu stāstīt. Sākumā, kad braucu, lapiņa drebēja un piere bija slapja, bet tagad jau zinu – jāieiet, jānotestē publika, es arī vienmēr pajautāju, ko viņi no šīs tikšanās gaida. Neko nepalīdzēs, ja būs līdzi uzrakstīta runa, tieši kā Rasa sacīja (ar Lindu Šmiti runājam tieši pēc izdevniecības "Latvijas Mediji" autoru semināra, kurā Rasa Bugavičute-Pēce stāstīja par publisko runu. – Aut. piez.). Uz tikšanās reizēm par Valdi jau parasti arī nāk gados vecāki lasītāji, kam Staburags un Valdis ļoti svarīgi. Tāpat izdomāju dažādus elementus, kas iesaista dalībniekus, tos pašus konkursus. Jo, ja vienkārši aiziešu parunāties, tad no klausītāju puses var sagaidīt arī žāvāšanos.

Iedomājos vēl par tām runām, kuras lasa no lapiņas. Man vienmēr šķiet dīvaini, kad redzu, ka izlaidumā klases audzinātāja no lapiņas lasa kaut kādas dzejnieku vārdiem sarakstītas runas par margrietiņām, ceļiem un gājputniem. Vajag runāt no sirds, tad arī viss būs kārtībā – tur mēs abi ar Valdi esam vienādi, neliekuļojam un sakām, ko domājam.

Bet man ir bijušas arī tādas uzstāšanās, kur jūtos pilnīgi kā eksāmenā, tik labi bibliotekāres un apmeklētāji sagatavojušies un tik nopietnus jautājumus uzdod. 

Tā bija Pļaviņās, un arī tiešsaistē ar Čikāgas apvienoto literātu kopu. Viņiem ir tāda tuvlasīšanas metode, kad visi izlasa kādu darbu, tad izdiskutē savā starpā un tad tiešsaistē uzdod jautājumus autoram. Dabūju krietni pasvīst, atbildot uz jautājumiem, kādēļ rakstīju kaut ko tieši tā un vai visam romānā rakstītajam var droši ticēt. Es jau teicu, ka tas nav pilnīgi dokumentāls darbs, tur ir arī daļa fantāzijas klāt. Teicu – iespējams, ka viss nav uzrakstīts tieši tā, kā bija, bet varbūt ar to esmu uzvedinājusi pašiem papētīt. Ja netic, vismaz interese uzjundīta. Tā man arī pašai bija jauna pieredze.

Tad jau jāpajautā arī par Sudrabu Edžu, par kuru savukārt tagad top romāns. Sacījāt – sudrabs, kurš revolūcijas ugunīs sārtojas.

Mans romāns faktiski būs par Sudrabu Edžu tikai līdz Piektā gada revolūcijai. Tā viņa dzīvi it kā sadala divos cēlienos, bet tas otrais cēliens, pēc revolūcijas, mani vairs tik ļoti neinteresē. Viņa dzīves sākums bija ļoti cerīgs – Sudrabu Edžus tiešām aizstāvēja visus pazemotos, apspiestos, bija ļoti iejūtīgs, demokrātisks, nekad nebučoja roku muižniekiem, mācītājiem (tas viņam no mātes), mācīja tāpat rīkoties skolēniem, mīlēja savu tautu un dzimteni. Bet pēc revolūcijas, kad viņam nācās otrreiz doties uz Krieviju, kur viņš nodzīvoja tikpat garu mūžu, cik dzimtenē, viss krasi izmainījās. Mīlēja dzimteni, bet pēc 1917. gada revolūcijas to gribēja redzēt sarkanu.

Domāju, ka romāns būs gana interesants, man vēl jāslīpē un jāpabeidz. 

Tur būs tā, ka priekškars aizveras pēc mūža pirmā cēliena, un otrā cēliena nav, jo Sudrabs diemžēl sapinas sarkanā karogā un no dārgmetāla kļūst vairs tikai varš.

Vai skolotāja Linda Šmite dod saviem audzēkņiem ieteicamo vasaras lasāmvielu?

Mani skolasbērni lasīt īpaši negrib, viņi uzskata, ka brīvlaiks ir domāts atpūtai, un kā jūs, skolotāj, drīkstat iejaukties manā privātajā dzīvē? Bet mums ir noruna, ka viņiem jāizlasa pa vienai grāmatai katrā brīvlaikā. Piektajā, sestajā, septītajā klasē ir vieglāk, astotajā un devītajā dabūt atgriezenisko saiti jau ir pavisam grūti, bet cīnāmies. Un tagad mums kā galvenais uzdevums visai skolai, kā arī visā Latvijā, ir tekstpratība un lasītprasme, jo lasītprasme ir tiešām liela problēma. Droši vien vismaz daļēji tādēļ arī matemātikas eksāmenu rezultāti tik sliktā līmenī, ka skolēni neprot izlasīt uzdevumus, neprot pastāstīt, par ko ir teksts.

Godīgi sakot, arī pati nebiju liela lasītāja. Īsti ar lasīšanu aizrāvos ap vidusskolas laiku, kad skolotāja ieinteresēja, pamatskolā bija interesantākas lietas, ko darīt.

Redz, tad jau ir cerība!

Cerība ir vienmēr un mirst pēdējā.