Atmaskots. Kas notiek ar Rietumu demokrātiju? Saruna ar Egilu Levitu

Jājautā, kas notiek ar Rietumu demokrātiju, kad Ukraina karā pret Putina armiju sāk gurt no nepietiekama militārā atbalsta, redzam, ka daudzu valstu politiskajā klimatā, jo īpaši vēlēšanu rezultātos, jūtama Krievijas ietekme, un arī paši savās mājās joprojām nespējam pārvarēt padomju okupācijas sekas – koloniālisma un rusifikācijas paliekas prātos un darbos. Uz sarunu par šiem tematiem aicinām bijušo Valsts prezidentu, patlaban Latvijas īpašo pārstāvi starptautisko tiesību un valstu atbildības jautājumos Egilu Levitu.

Intervijai Egilu Levitu tagad ir grūtāk sarunāt nekā prezidentūras laikā. Ikdiena viņam lielākoties paejot ārpus Latvijas – konferencēs, domnīcās un citos saietos, kur jāpiedalās ar lekcijām par starptautiskās politikas, demokrātijas un tiesību jautājumiem. Vienkāršāk sakot, apgaismojot politiskos prātus Eiropā, ASV un citur pasaulē.

Privāto dzīvi šoreiz liekam mierā, jo, kā saka E. Levits, citiem tā būtu garlaicīga. Ceļošana no viena saieta uz otru nenogurdinot, tieši otrādi – radot pozitīvu stresu. Latvijā viņu var satikt svētku laikā un dienās starp diviem ceļojumiem.

Runājot par padomju okupācijas sekām Latvijā, nereti dzird sakām, cik ilgi to vainosim, laiks pašiem uzņemties atbildību. Vai esam pietiekami izvērtējuši pagātni, lai to noliktu plauktā?

Tur vēl ir daudz ko vētīt un pētīt. Taču pats galvenais ir veidot un nostiprināt savu šodienas attieksm, izprotot plašāko kontekstu. Okupācija ir lielākais ļaunums, kas mums tika nodarīts, un represijas, kolonizācija, rusifikācija un kolaboracionisms bija tās izpausmes veidi.

Pagātnes izvērtējums tomēr virzās uz priekšu. Šodien jāizvērtē ne tikai pagātnes okupācija, bet jārunā arī par latviešu garīgo dekolonizāciju šodien, jo okupācijas laika sekas un dažādi naratīvi joprojām turpinās. 

Šajā jautājumā esam uztvēruši pasaules virzību, jo arī citur pasaulē runā par pasaules uztveres dekolonizāciju. Lai gan Rietumu koloniālisma laikmets jau sen ir beidzies, tas joprojām ietekmē pasaules uztveri.

Arī latvieši sākuši pievērst uzmanību, cik daudz cariskās Krievijas un padomju okupācijas laika naratīvu palieku joprojām ietekmē mūsu pasaules uztveri. Piemēram, daudz asāks ir kļuvis jautājums par latviešu valodas vienojošo lomu publiskajā telpā. Ievērojamai daļai latviešu joprojām ir priekšstats, ka krievu valodai publiskajā telpā ir kāda īpaša loma, kas ir lielāka par citām svešvalodām. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka bijām pakļauti rusifikācijai piecdesmit okupācijas gados, bet arī jau pirms tam cariskajā Krievijā. Tāpēc šodienas diskusija par dekolonizāciju sniedzas vēsturiski dziļāk. Piemērs ir diskusija par Puškina pieminekli. Kāpēc tas atrodas šeit pie mums, Latvijā? Kā zināms, Puškins bija dedzīgs krievu imperiālisma piekritējs. Vai mēs – joprojām! – gribam viņu godināt? Arī Barklajs de Tolli, kura pieminekli Rīgā arī nesen novāca, simbolizēja krievu imperiālisma uzvaru karā, nevis mūsu, latviešu, uzvaru.

"Biju vienīgais prezidents ar skaidru nostāju par latviskumu un latviešu valodu." Attēlā: prezidentūras pēdējā darba dienā E. Levits Latvijas Nacionālajai bibliotēkai nodeva savu vēstījumu nākotnei "Par latviešu valodu", kurā teikts, ka Latvija kā nacionāla valsts var pastāvēt vienīgi latviešu valodā.

Foto: Ilmārs Znotiņš / Latvijas Mediji

Jau pirms desmit gadiem Laikmetīgās mākslas institūta rīkotajās "Virtuves sarunās" skaidrojāt, kāpēc mums jārunā par kolaboracionismu, kas uzskatāms par kolaborantu, kādos virzienos jāizvērtē pagātnes netaisnības režīms un kad iespējams izlīgums, taču joprojām Latvijā ar šo jautājumu iet kā pa celmiem. Pat par Andreja Upīša pieminekļa aizvākšanu Rīgā notiek karstas diskusijas, lai gan nav nekādu šaubu, ka viņš ilgus gadus bijis pārliecināts padomju okupācijas varas darbonis.

No demokrātiskas latviešu nacionālās pašapziņas pozīcijām teiktu tā – lai literārie darbi paliek, bet šo darbu autoru kā kolaboracionistu godināt nevaram. Es pat teiktu – nedrīkstam. Jo izjustu pret viņu cieņu, kas ir vairāk nekā literāro darbu kvalitātes novērtējums, autoram tautas priekšā ir jābūt arī morāli cienīgam.

Jau pieminētajās sarunās Dagmāra Beitnere-Le Galla izteicās, ka latvieši ir pārāk toleranti. Varbūt tur tā vaina?

Koloniālisms izkropļo uztveri – gan tautai, kas ir iekarota, gan tai tautai, kas iekaro. Viens no pirmajiem postkoloniālisma laika teorētiķiem Francis Fanons no Martinikas sarakstīja darbu "Melna āda, bet balta maska". Šis darbs ir tieši par kolonizēto Āfrikas un citu kontinentu tautu vēlmi piemēroties saviem kolonizētājiem. Tas guva plašu atsaucību kolonizēto tautu vidū. Tas deva iespēju cilvēkiem paraudzīties uz sevi spogulī.

Latviskā kontekstā to varētu saukt – latviska dvēsele ar krievisku masku. Diemžēl šīs maskas strēmeles vēl joprojām ir palikušas, un tās tagad raujam nost. To var izprast, bet nevajag akceptēt! Tagad latviešu nacionālā pašapziņa ir sasniegusi pietiekoši augstu pakāpi, lai teiktu – mēs to vairs neakceptējam!

Viens no argumentiem, ka nav iespējams novilkt stingru robežšķirtni kolaborantam no pārējiem iedzīvotājiem, ir apgalvojums, ka mēs visi, kas dzīvojām okupētajā Latvijā, kaut kādā veidā sadarbojāmies ar varu.

Tas ir mēģinājums izsmērēt kolaboracionismu. Taču robeža ir skaidra – sarkanā līnija ir iestāšanās komunistiskajā partijā. Bet tālāk nepieciešams jau individuāls vērtējums.

Bija cilvēki, kas stājās partijā ar pamatojumu, ka tā varot paveikt vairāk savas zemes labā.

Tas bija apzināts solis tikai 1988. un varbūt vēl 1989. gadā, kad partija jau bija ieplaisājušā stāvoklī, taču joprojām stingri turēja varu. Tad virkne cilvēku iestājās partijā ar nodomu graut to no iekšienes. Ar četrdesmit gadu atstatumu mums jau jāspēj šo īpašo gadījumu diferencēti izvērtēt.

Vai šajā laikā, kad jāstiprina nācijas vienotība, izvērtējot sadarbību ar okupācijas varu, ko darīja arī tautā mīlēti un cienīti mākslinieki, rakstnieki, dzejnieki u.c., tas neveicinās šķelšanos?

Patiesība vienmēr ir labāka. Ir jāatzīst, ka cilvēkam var būt dažādas šķautnes. Viņš var būt labs mākslinieks un vienlaikus arī kolaboracionists, kurš tautai nodara ļaunumu. Bet var būt arī gadījumi, kad pienesums latviešu kultūrai ir ievērojams, bet nodarītais ļaunums ir minimāls. Tas ir jāvērtē individuālā gadījumā. Taču vienprātību šajā vērtējumā mēs daudzos gadījumos nesasniegsim.

Vai spēsim tikt ar to galā?

Jā, noteikti. Redzam, ka šodien sabiedrība jau daudz vairāk atpazīst un izvērtē vienu no koloniālisma mantojumiem – rusifikāciju. Ar savu publiskās telpas atkrieviskošanas kampaņu daudz ko panākusi Liāna Langa. Ejot pa ielu, tagad jūtamies daudz vairāk kā Latvijā nekā bijušajā Krievijas kolonijā. Mums jāpanāk tas, ka Latvija ir latviski nacionāla valsts, kurā visiem iedzīvotājiem ir kopīga valsts valoda, kas dominēt, publiskajā telpā, bet privāti katrs, protams, var runāt savā valodā.

Vai jūsu kā Valsts prezidenta priekšlikumi valsts valodas stiprināšana ir guvuši reālu virzību un rezultātus?

Lielā mērā, bet ne pilnīgi. Ielu pārdēvēšana, ko rosināju savas prezidentūras laikā, Rīgā notiek labi. Arī Maskavas iela, kas ilgus gadus atgādināja agrākos koloniālos saimniekus, ir ieguvusi citu nosaukumu, un pat Rēzekne (!) ir ķērusies pie šī jautājuma.

Vienlaikus mums jāatceras par saviem rakstniekiem, māksliniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, pretestības kustības dalībniekiem un citiem, kuri ir pelnījuši, lai godinātu tieši viņus, mūsu tautas, nevis svešas valsts un kultūras pārstāvjus. Šī apziņa ir pastiprinājusies.

Pēc mana ierosinājuma tagad tiek atzīmēta Valsts valodas diena. Tomēr priekšlikums, ka valdībai šajā dienā ik gadu jāsniedz Saeimai ziņojums par valsts valodas stāvokli Latvijā, pagaidām vēl nav īstenots. Domāju, ka arī šis ierosinājums tiks pieņemts. Garīgās postkoloniālās atbrīvošanās process sabiedrībā un atsevišķos cilvēkos, kuri ikdienā līdz šim vēl nav uztvēruši rusifikācijas palieku ietekmi, kas izkropļo mūsu pasaules redzējumu šodien, iet uz priekšu.

Esat paudis viedokli, ka Latvijā nevajadzētu uzturēt sabiedriskos medijus krievu valodā. Kā uzrunāt to sabiedrības daļu, kas vēlas klausīties ziņas savā dzimtajā valodā, un vai iespējams piedāvāt alternatīvu Kremļa propagandai, ko daudzi patērē par spīti aizliegumiem?

Krievu sabiedrisko mediju atbalstītāju viedoklis neredz problēmas dziļumu. Vispirms tas jau uzskata, ka krievs nekad mūžā nespēs iemācīties tās valsts valodu, kurā viņš dzīvo! Šis ir pat zināmā mērā rasistisks uzstādījums, jo kāpēc gan krievs, kurš dzīvo Nīderlandē vai Vācijā, to var, bet Latvijā nevarētu? Tādēļ, ka Krievija kādreiz bija okupējusi un kolonizējusi Latviju?

21. gadsimtā mēs nevaram akceptēt šādu imperiālistiskas domāšanas palieku. Šiem cilvēkiem ir jāapzinās, ka viņi jau sen vairs nedzīvo Krievijā, bet gan neatkarīgā, demokrātiskā Latvijā, kur visiem pilsoņiem vienojoša ir latviešu valoda, lai mums būtu vienota informatīvā telpa.

Mums nevajag divas informatīvās telpas, no kurām viena ir orientēta krieviski, otra – demokrātiski latviska. Saskaņā ar pašvērtējumu vairāk nekā 90% krievu prot latviešu valodu. Tādēļ šeit ir jābūt skaidrai nostājai – mēs nevaram akceptēt uzskatu, ka bijušās koloniālās metropoles valodai pie mums ir kāds īpašs statuss. Un krieviem, kas šeit dzīvo, pašiem ir jābūt ieinteresētiem integrēties valstī, kurā viņi dzīvo. Impulsam jānāk no pašiem.

No sabiedrības aptaujām, vēlēšanu rezultātiem, ilgstoši nepietiekamā atbalsta Ukrainai redzams, ka Krievijas ietekme joprojām ir ievērojama.

Krievijas propaganda, kas vērsta pret daudzām valstīm un nācijām Eiropā un Amerikā, labi darbojas dažādos līmeņos un dažādām metodēm. Visefektīvāk darbojas tā, kas nav tik primitīva un tādēļ uzreiz atpazīstama, bet mēģina iepludināt demokrātiskajā diskusijā savus krieviskos naratīvus. Tas pamatā notiek caur tā saucamajiem derīgajiem idiotiem, kuri pārņem un izplata šos naratīvus.

Piemēram, par karu Ukrainā tiek izplatīts mīts, ka Krievijas iebrukumu Ukrainā ir izprovocējusi NATO. Visi argumenti ir klaji nepatiesi vai pievilkti aiz matiem, lai to attaisnotu. Ir vairāki līmeņi, kāpēc šis naratīvs ir absurds: pat ja tas tā būtu, tas nekādā veidā neattaisno iebrukumu citā valstī; ukraiņiem pašiem ir brīvas tiesības izvēlēties savus sabiedrotos, jo viņu suverenitāte nav ierobežota; un galvenais – NATO nekad nav domājusi uzbrukt Krievijai. Mīts ir būvēts uz plūstošām smiltīm. Ja to neatmasko, tas iedarbojas uz daļu Rietumu sabiedrības. Šis ir tikai viens no daudziem piemēriem, kā Krievijas mīti tiek iebīdīti vai ievilkti Rietumu sabiedriskajā diskusijā. Tas atstāj tur iespaidu uz politiku. Redzam, ka Krievija spēj zināmā mērā ietekmēt Rietumu sabiedrību, kamēr Rietumu sabiedrība diezgan maz ietekmē Krieviju. Protams, ietekmēt no ārpuses represīvu režīmu ir daudz grūtāk nekā demokrātiju.

"Pirmajās nedēļās pēc krievu iebrukuma tieši Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas pārstāvji bija tie, kuri panāca, ka NATO orientējas uz palīdzības sniegšanu Ukrainai." Attēlā: Ukrainas, Polijas un Baltijas valstu prezidentu tikšanās Kijivā tūlīt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī.  

Foto: Ilmārs Znotiņš / Latvijas Mediji

Vēl ir ekonomiskā ieinteresētība.

Rietumiem bija izdevīgas ekonomiskās saites ar Krieviju, tas nesa peļņu. Tā daudziem bija svarīgāka nekā demokrātiskie principi un drošība. Redzam tur zināmu divkosību, kas apdraud Rietumu drošību un demokrātiju.

Vai šīs divkosības dēļ Ukraina nesaņem pietiekamu militāro abalstu?

Atbalsta trūkumam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir tas, ka Krievija gatavojās iebrukumam vismaz desmit gadus un izveidoja lielus ieroču krājumus. 

Savukārt Rietumi savā naivumā un peļņas kārē neieguldīja aizsardzībā un pamodās tikai 2014. gadā, bet pilnībā tie atmodās tikai 2022. gadā, kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Rietumiem sākotnēji nebija pietiekami ieroču krājumi.

Pirmajās nedēļās pēc krievu iebrukuma tieši Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas pārstāvji bija tie, kuri panāca, ka NATO orientējas uz palīdzības sniegšanu Ukrainai.

ASV prezidents Džo Baidens pat piedāvāja Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim patvērumu Amerikā.

Šo piedāvājumu Zelenskis noraidīja. 21. gadsimta Eiropas vēsturē Zelenska "nē", tas, ka viņš palika savā vietā, ir ļoti svarīgs pieturas punkts. Tā ir Ukrainas stipruma izpausme, bet vienlaikus arī zināma Rietumu vājuma izpausme. Demokrātijai nav jāpadodas. Tā var būt stipra, ko pierāda Ukraina.

Skaidrs, ka Rietumu piegādes ir nepietiekamas, kas daļēji ir apzināta politika, jo joprojām pastāv bailes izprovocēt Krieviju. Vienlaikus Krievijas propaganda virza uz priekšu tādus naratīvus kā, piemēram – mums, amerikāņiem, vajag ieguldīt skolās, ceļu labošanā un citās vajadzībās un kāpēc lai mēs no nodokļu maksātāju naudas sūtītu Ukrainai ieročus, kuri mums daudz izmaksā. Šāda tipa naratīvus atbalsta zināmu daļa Rietumu politiķu, lai tiktu ievēlēti. Taču tas viņiem traucē saskatīt īsto situāciju un pieņemt pareizos lēmumus.

Un nekā savādāk kā par kaitniecisku jāvērtē aizliegums izmantot pret Krieviju tālas darbības ieročus!

Piekrītu. Tas ir nepieņemami. Tās ir bailes, līderības trūkums, tieksme pēc peļņas, kas novedusi pie Rietumu pašu interesēm kaitīgas politikas. Gribu uzsvērt, ka lielos vilcienos atbalsts Ukrainai tiek dots, bet tas ir nepietiekams.

Tikai pirms pāris dienām prezidents Baidens atļāva izmantot ASV raķetes militāriem mērķiem Krievijā. Tas ir labi. Varbūt zināms pagrieziens ASV nostājā. Tomēr jājautā – kādēļ tikai tagad?

Vai Krievijas ietekme pieaug?

Tur ir divi paralēli un savstarpēji ietekmējoši procesi: Krievijas ietekme caur saviem naratīviem, lai Rietumi atturētos atbalstīt Ukrainu, un Rietumu demokrātisko vērtību zināma erozija.

Sabiedrībai, kura šīs vērtības uztver nopietni, ir jābūt pilnīgi skaidrai nostājai, ka pret Ukrainu tiek vērsts viens no lielākajiem noziegumiem, kas starptautiski ir iespējami, – agresīvs karš. Taču šajā nostājā parādās plaisas caur Krievijas ietekmi un demokrātisko vērtību eroziju.

Demokrātiskā Rietumu pasaule cilvēkiem ir kļuvusi tik pašsaprotama, ka cilvēki nespēj saskatīt lielo ainu. Nesen Austrijā notika pētījums, kurā uzdeva jautājumu – vai esat ar mieru ar ieročiem rokās cīnīties par Austriju, ja kāds uzbruks? "Jā" atbildēja kādi 15%. Uz jautājumu – vai uzskatāt, ka citām valstīm, ja Austrijai kāds uzbruks, ir jānāk palīgā, 80% atbildēja ar "jā". Tas rāda noskaņojumu.

Uzskatam par brīvību un demokrātiju ir pienākuši diezgan grūti laiki. Taču Latvija šajā ziņā Rietumu pasaulei ir priekšgalā – starp latviešiem uzskats, ka jāaizstāv demokrātija, būs ļoti augsts, jo daudzi vēl atceras, ko nozīmē dzīvot Krievijas jūgā. Par mūsu valsts demokrātisko principu stingrumu īpaši nesatraucos, bet Rietumos erozijas notiek, un tā ir bīstama parādība. Taču domāju, ka beigu beigās Rietumi paliks pie savu principu kodola.

19. novembrī apritēja tūkstoš dienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā jūs redzat kara beigas: vai Ukrainai izdosies atgūt visu savu teritoriju 1991. gada robežās, vai arī tas uz nenoteiktu laiku kļūs par iesaldēto konfliktu?

Neviens nevar pateikt kara iznākumu, bet noteikti var pateikt, ka okupētās teritorijas netiks atzītas kā Krievijas teritorijas.

Esat atzinis, ka jautājums par starptautiska tribunāla izveidošanu Krievijas agresijas iztiesāšanai virzās uz priekšu gliemeža gaitā. Kā to skaidrojat, un vai maz ir reālas cerības ieraudzīt Vladimiru Putinu un viņa līdzdalībniekus uz apsūdzēto sola?

Gliemeža gaitā, bet vismaz virzās uz priekšu. Krievijas atbildības jautājums ir plašāks nekā tikai tribunāls. Piemēram, pie Eiropas Padomes ir izveidots zaudējumu reģistrs. Tas jau pieņem pieteikumus no Ukrainas valsts vai jebkura Ukrainas cilvēka par nemateriālajiem un materiālajiem zaudējumiem. Rietumos ir iesaldēti apmēram 300 miljardi dolāru vērti Krievijas ieguldījumi, un ir doma izveidot komisiju, kas lemtu par kompensāciju izmaksām no šiem līdzekļiem. Saistībā ar Ukrainas kandidatūru Eiropas Savienībā tiek apspriesta arī Ukrainas rekonstrukcijas fonda izveidošana.

Krievijas tribunāla izveidošanu ANO atbalsta apmēram četrdesmit valstis, kas regulāri satiekas, lai apspriestu, kā tas varētu izskatīties. Starp visām ANO dalībvalstīm Nirnbergas tipa tribunāla izveidošanai vairākuma patlaban nav. Rietumu valstis atbalstītu tā saucamo hibrīdtribunālu, kuram pasaulē ir tādi piemēri kā Kambodža, Sjerraleone un citi. Tas praktiski nozīmētu Ukrainas tribunālu ar starptautiskiem elementiem, piemēram, tiesnešiem no citām valstīm. Nīderlande jau ir teikusi, ka tas varētu atrasties Hāgā.

Ukraina līdz šim ir atbalstījusi starptautisko tribunālu, un Latvija stāv Ukrainas pusē. Šajā jautājumā esmu cieši sadarbojies ar Ukrainas ģenerālprokuroru Andriju Kostinu, kurš nesen atkāpās no amata. Vēl nav zināms, kas būs viņa vietā un kāda būs tālākā nostāja.

Kuras valstis un kāpēc ir nostājušās pret starptautisko tribunālu?

Galvenais iemesls pret starptautisko tribunālu ir arī tā saucamo G7 valstu bailes, ka tādā veidā varētu tikt fragmentētas starptautiskas tiesības, proti, arī Krievija ar saviem sabiedrotajiem varētu izveidot savu pseidotribunālu. Daudzi saprot, ka Krievijas tribunāls ir vajadzīgs, bet līdz politiskajai gribai atbalstīt to ir zināms solis.

Kā var iegūt vairākumu ANO, ja ģenerālsekretārs Antoniu Gutērešs piedalās kara noziegumos apsūdzētā Vladimira Putina rīkotajā BRICS* sanāksmē un spiež viņam roku?

Gutēreša rīcība ir pilnīgi nepieņemama. Tā ir pretrunā ar Starptautiskās krimināltiesas noteiktajām sankcijām. Arī kaut kādi diplomātiski panākumi šai misijai nav saskatāmi.

Latvija savu nosodījumu jau bija izteikusi. Starp citu, nākamgad Latvija kandidē uz ANO Drošības padomi. Domāju, ka ir diezgan labas izredzes, ka tiksim ievēlēti. Latvijas balss Drošības padomē būs nozīmīga un skaidra.

Varētu jau likties, ka starptautiskajās attiecībās nozīme ir tikai spēkam, nevis tiesībām un morālei. Bet tā gluži nav. Ilgstoši raugoties, neleģitīmi politiski režīmi bez tiesiskās un morālās leģitimitātes nevar ilgi pastāvēt. Arī Baltijas valstis pēc piecdesmit okupācijas gadiem tika atjaunotas uz tiesisku un morālu argumentu pamata, ka okupācija ir neleģitīma.

Vēsturē vienmēr ir arī drūmāki periodi. Bet ilgstoši amorāla politika un prettiesiskums tomēr zaudē. Vēsture to var apstiprināt. Tāpēc tagad jārunā par demokrātijas izturētspēju.

"Skaidrs, ka Rietumu piegādes ir nepietiekamas, kas daļēji ir apzināta politika, jo joprojām pastāv bailes izprovocēt Krieviju." Attēlā: E. Levits pie iznīcinātajiem krievu tankiem Ukrainā.

Foto: Ilmārs Znotiņš / Latvijas Mediji

ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps, ar kuru jums bija iespēja sadarboties viņa pirmās prezidentūras laikā. Vai viņa atgriešanās pie varas ir labas vai sliktas ziņas Latvijai un pasaulei?

Tramps patlaban nozīmē neparedzamību un var attīstīties gan negatīvā, gan pozitīvā virzienā.

Jau redzam, ko viņš izvēlas par saviem palīgiem.

Un tas arī apstiprina šo neparedzamību. Iespējams, Trampa politika sapurinās Rietumeiropu, kā tas notika viņa pirmajā periodā, kad piespieda eiropiešus vairāk ieguldīt savā aizsardzībā. Atceros NATO samitu, kur viņš skaidri, skaļi un ne pārāk diplomātiskā veidā "uzbrauca" Vācijas un citu NATO lielu valstu līderiem, ka tie dzīvo uz amerikāņu nodokļu maksātāju rēķina, gaidot, ka Amerika viņus aizsargās.

Tas lika Eiropai sarosīties, un lielākā daļa NATO dalībvalstu tagad ir sasniegušas "maģisko" aizsardzības izdevumu divu procentu no IKP robežu. Tā jau bija pieņemta, bet neviens par to nelikās zinis, izņemot Baltijas valstis un Poliju. Tagad vairums Rietumeiropas politiķu redz, ka Krievija ir agresīva un bīstama, un ASV prasa lielākas investīcijas drošībā. Tas dos lielāku grūdienu vairāk investēt aizsardzībā.

Vai ir pamats bažām, ka otrā prezidentūras termiņa laikā D. Tramps varētu panākt ASV izstāšanos no NATO vai vismaz ievērojami samazināt ASV ieguldījumu Eiropas aizsardzībā?

Īsti neticu, ka ASV izstātos no NATO, jo starp republikāņiem ir cilvēki, kuri redz lielo bildi un saprot Krievijas bīstamību arī Amerikas interesēm.

Tramps daudzkārt ir atkārtojis – miers caur stiprumu. Tas nozīmē, ka jābūt stipram, lai garantētu mieru. Tā ir NATO politika. Tai ir trīs elementi: pirmkārt, investīcijās bruņojumā; otrkārt, politiskā griba aizstāvēties uzbrukuma gadījumā; un treškārt, šī politiskā griba ticamā veidā ir jādara zināma Maskavai – ja jūs uzbruksit, tad jūs zaudēsit!

Politisko gribu Krievija mēģina ietekmēt caur saviem kanāliem. Piemēram, Rietumeiropā daudzās politiskajās partijās de facto pastāv tāda kā "Maskavas frakcija", kur darbojas Krievijai draudzīgi cilvēki. Krievijas pozīciju pārstāv arī virkne galēji kreisās un labējās partijas Rietumos.

Mums pašiem arī ir savi prokremlisti, kas berzē rokas, lai nonāktu pie varas Rīgā un citās Latvijas pilsētās ar lielāku krievu īpatsvaru. Ko liktu pie sirds pašvaldību vēlētājiem Latvijas valsts drošības aspektā?

Demokrātiskā, latviskā partiju spektra uzdevums ir izskaidrot kremliskā elementa bīstamību ne tikai nacionālā, bet arī pašvaldību līmenī. Nekādi citi argumenti nav spēcīgāki par to, ka mums ir jāsargā sava valsts. Tas ir uzdevums numur viens! Pat ja nepatīk kādi politiķi, arī tādā gadījumā vēlētājs nedrīkst pāriet ar savu balsi kremlistu pusē, lai cik saldi viņi runātu.

Kopumā prokremliskajiem spēkiem Latvijas politikā nav ļoti lielas ietekmes. Latviešu lielais vairākums saprot, ko nozīmē Krievija un krievu imperiālisms. Šajā ziņā Latvija rietumvalstu vidū izceļas ar samērā stingru stāju. To pašu teiktu par Igauniju, Lietuvu, Poliju, arī par Čehiju, Rumāniju. Ļoti skaidra pozīcija ir arī Somijai, Zviedrijai un Dānijai. Ir vesela virkne Eiropas Savienības valstu, kurās Krievijas ietekme uz politiku ir ne pārāk liela.

Šā gada 7. oktobrī XI Sēlijas kongresā E. Levits sniedza piekšlasījumu kā Latviešu vēsturisko zemju likuma autors un Sēlijas patrons. Attēlā: E. Levits kopīgā foto ar daļu no kongresa dalībiekiem.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Savulaik centāties panākt, lai politiskās partijas daļu valsts piešķirtā finansējuma ieguldītu savas kvalitātes celšanā, pētniecības un analītikas darbā. Attiecīgie likuma grozījumi joprojām ir iestrēguši Saeimā. Vai redzat arī citus veidus, kā paaugstināt mūsu politiskās vides kvalitāti?

Partiju finansējuma likumu nosaka pašas partijas, kurām nav pietiekošas politiskās gribas celt sava darba kvalitāti, bet gan vairāk ieguldīt reklāmā, kas palīdzēs gūt labākus rezultātus.

Mums jābūt prasīgākiem pret saviem politiķiem, kas, starp citu, ir arī preses jautājums. Politiķi lielā mērā reaģē uz pieprasījumu, bet, ja pieprasījums pēc kvalitatīvas politikas nav liels, tad arī viņu piedāvājums nav tik kvalitatīvs.

Sabiedrībai no preses būtu jāsagaida vairāk kvalitatīva analīze. Tāda nav iespējama sociālajos tīklos. Prese to daļēji dara, bet vajadzētu vairāk, labāk un precīzāk.

Vai, izvērtējot savas prezidentūras laiku, esat sapratis, kāpēc neizdevās saņemt atbalstu atkārtotai ievēlēšanai? Varbūt tagad būtu darījis kaut ko citādi?

Tas ir noslēgts dzīves etaps, tāpat kā agrāk Eiropas Savienības tiesības, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, diplomāta karjera un citi posmi manā dzīvē. Atpakaļ uz tiem īpaši neatskatos. Jau pašā sākumā biju domājis par vienu termiņu. Otro reizi nekandidēju tāpēc, ka bija nobriedusi jauna koalīcija, ar kuru man būtu grūti sadarboties, jo biju izteicis principiālus iebildumus pret koalīcijas partneri, kurš nebija norobežojies no cilvēka, kuram, manuprāt, nedrīkstēja būt politiska ietekme. Šie iebildumi bija abpusēji.

Jūs runājat par Zaļo un zemnieku savienību un Aivaru Lembergu.

Tāpēc savu kandidatūru tālāk neuzturēju. Bet varu teikt, ka esmu apmierināts gan ar paveikto, gan ar to, ko daru tagad. Pārskatot savas uzrunas un padarīto, gandrīz nav ko pielikt vai atņemt. Biju vienīgais prezidents ar skaidru nostāju par latviskumu un latviešu valodu. Konsekventi iestājos par Rietumu orientāciju, demokrātiskām vērtībām. Atbalstīju zinātni un izglītību. Iestājos par racionālu kovidpolitiku. Tas viss savukārt radīja arī zināmu pretestību. Tas demokrātijā ir normāli.

Jūsu sagatavoto Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu Saeima pieņēma kovida pandēmijas laikā. Atceros, kā daļa sabiedrības sprieda, vai ir īstais laiks un ko tas dos.

Tas ir jautājums par koloniālo mantojumu mūsu pasaules uztverē, pie kura pieder arī mūsu vēsturiskā fona bālums. Vēsturisko zemju likums liks mums vairāk padomāt arī par mūsu vēstures gaitu no aizvēstures līdz šodienai, lai mēs redzētu un izjustu latvisko paaudžu kontinuitāti, ko varētu projicēt arī uz nākotni. Likums dod savu pienesumu jau tagad. Pirms pāris nedēļām biju uz Sēlijas kongresu. Ir svarīgi redzēt, kas mēs bijām, kas esam, un caur to ieņemt skaidru pozīciju mūsdienu komplicētajā pasaulē, ko vēlamies sasniegt.

Saņēmāt daudz kritikas, tai skaitā arī tādu, ko sauc par melno PR, kas vedināja uz domām, ka Latvijas valsts nedraugiem esat ļoti neērts prezidents. Vai arī pašam tā šķita?

Man bija ļoti skaidra Rietumu, demokrātiska un nacionāla orientācija. Varu teikt, ka Krievija kopā ar vietējiem šīs orientācijas pretiniekiem mērķtiecīgi darbojās pretī. Esmu apmierināts ar dzīvē līdz šim padarīto, bet tagad ir kārtējais jaunais dzīves un darba posms.

Nupat nosvinējām mūsu valsts 106. dzimšanas dienu. Ko teiktu tiem, kas žēlojas par dzīvi Latvijā, ka ir grūti, nogurums, arī no ziņām par Ukrainu?

Tas pats ir Vācijā, Francijā vai Amerikā, kur daļa cilvēku žēlojas, ka ukraiņiem aiziet miljardi… Varu teikt visiem ak vai, cik "nogurušajiem" – pasakiet paši to ukraiņiem, ka esat "noguruši", ka jums iet "grūti"! Grūti iet Ukrainā, nevis pie mums!

Egils Levits

Valsts prezidents (2019 – 2023),

• Latvijas īpašais pārstāvis starptautisko tiesību un valstu atbildības jautājumos
• 1972. gadā absolvējis Rīgas 2. vidusskolu. Ar ģimeni emigrējis uz Vāciju, kur absolvējis Minsteres Latviešu ģimnāziju.
• Absolvējis Hamburgas Universitātes Juridisko fakultāti un Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļu.
• Aktīvi piedalījies Latvijas valsts atjaunošanā 1989. – 1991. gadā. Latvijas Tautas frontes domes un Pilsoņu kongresa loceklis.
• 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas autors.
• Pirmais tieslietu ministrs pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apjomā, pirmais Latvijas vēstnieks Vācijā pēc valsts atjaunošanas, pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā (1995 – 2004), pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Savienības Tiesā (2004 – 2019).
• Vadījis Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisiju (2007 – 2013).
• Daudzu svarīgu likumprojektu (Satversmes tiesas likuma, Administratīvā procesa likuma, Ministru kabineta iekārtas likuma u. c.) līdzautors, 2014. gadā pieņemtās Satversmes Ievada autors, kā arī daudzu zinātnisku publikāciju un atzinumu autors.
• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un citiem apbalvojumiem, 2018. gadā Eiropas cilvēks Latvijā.
• Laulībā ar Andru Leviti tēvs diviem bērniem.

*Par BRICS sauc attīstības valstu bloku, kura dalībvalstis ir Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un DĀR. Nosaukums BRICS veidots no šo valstu nosaukumu pirmajiem burtiem angļu valodā.

Atmaskots

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".