Situācija Krievijā pēc ukraiņu uzbrukuma Kurskas apgabalā sāk atgādināt to, kas bija pirms 1991. gada augusta puča Padomju Savienībā. 

Arī tad ārēji nekas neliecināja, ka padomju impērija tūlīt beigs pastāvēt. Komunistiskās partijas un valsts varas aparāts turpināja darboties kā parasti, tomēr tā dzīlēs jau tikšķēja nedzirdamas laika bumbas, līdz PSRS vienā mirklī sabruka kā kāršu namiņš. Izskatās, ka Putins ir aizspēlējies līdz finiša līnijai – ukraiņi ir jau Krievijā un Kremļa diktators īsti nespēj šo situāciju labot, kas ar katru dienu grauj viņa prestižu. Fronte Ukrainā stagnē, pat Krievijai sāk trūkt cilvēku un materiālo resursu. Deg naftas pārstrādes rūpnīcas un bāzes. Krievu aviācija saņem jūtamus triecienus pa saviem aerodromiem. Putins izliekas, ka viss tiek kontrolēts un uztraukumam nav pamata. 

Kaut gan pēc pašas Krievijas likumiem viņam būtu jāizsludina karastāvoklis un vispārējā mobilizācija, ko viņš reāli nevar izdarīt, jo valstī iestāsies katastrofāls darbaspēka trūkums. 

Nav arī pienācīgā apjomā ekipējuma, ieroču un virsnieku kadru. Un krievi nekaros bez naudas, kuras daudzums arī nav bezgalīgs.