Ilgus gadus līdzīgi tika uztverta arī Rietumeiropas politika, proti, vēlēšanās var mainīties partiju iegūto procentu skaits un vadošo politiķu sejas, taču ne kopējā politiskā arhitektūra. Aizvadītās Eiropas Parlamenta vēlēšanas varbūt vēl nav to sagrāvušas (lielākās politiskās grupas EP acīmredzot paliks līdzšinējās – Eiropas Tautas partija un sociālisti), taču, ja skata rezultātus pa valstīm, tad te jau vērojama politiskā zemestrīce, kas tikai pieņemas spēkā. Runa, protams, ir par Franciju, Nīderlandi, Itāliju, Vāciju un vēl citām. Francijas prezidents jau izziņojis ārkārtas parlamenta vēlēšanas, Beļģijas premjers iesniedzis demisiju. Tas viss noteikti ir plašākas analīzes vērts, taču šoreiz to varētu zināmā mērā pretstatīt Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem Latvijā. Ja te kāds teic, ka viņam šāds deputātu sadalījums ir pārsteigums, tas nozīmē to, ka šis cilvēks neinteresējas par politiku – nav sekojis sabiedriskās domas aptauju rezultātiem un arī 

nezina Latvijas vēlētāju tradīcijas, kas atšķirībā no Saeimas vēlēšanām EP gadījumā ir bijušas diezgan noturīgas. Latvijas politiķu žargonā – ilgtspējīgas. 

Var teikt, arī praktiskas – ja jau politiķis ir iedzīvojies Briselē un daudzmaz tiek galā, tad jau lai turpina, vismaz sliktāk nebūs. No deviņiem ievēlētajiem deputātiem pieci (Roberts Zīle, Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Ivars Ijabs, Nils Ušakovs) tur bijuši jau iepriekš, daži, tēlaini sakot, pat iesakņojušies. Divi (Rihards Kols un Mārtiņš Staķis) līdz kārotajai vietai EP mērķtiecīgi uzkāpuši pa karjeras kāpnēm. Un tikai divus (Reini Pozņaku un Vili Krištopanu) varētu nosacīti uzskatīt par tādiem kandidātiem, kas kā veikli sērfotāji noķēruši īsto vilni svārstīgo un pārmaiņas alkstošo vēlētāju daļas noskaņojumā, kamēr daudziem citiem tīkotājiem tas nav izdevies.