1874. gada 6. novembrī. Pirms 150 gadiem Kuldīgas apriņķa Ķoniņciemā kā kuršu ķoniņu, tas ir, brīvzemnieku dzimtas, atvase piedzima nākamais ģenerālis, viens no 1918.–1920. gada Neatkarības kara dalībniekiem, vēlāk Latvijas armijas komandieris un militārās vēstures grāmatu autors Mārtiņš Peniķis.

Reklāma

Līdzīgi daudziem 19. gadsimta nogales latviešu jaunekļiem, Peniķis izvēlējās Krievijas impērijas armiju kā sociālo liftu. Armijā viņš iestājās 1896. gadā, pakāpeniski virzoties no ierindnieka uz augšu pa virsnieka karjeras kāpnēm. Podporučiks Peniķis piedalījās kaujās Mandžūrijā 1904.–1905. gada krievu–japāņu karā, kur saņēma četrus kaujas ordeņus. Tad pienāca Pirmais pasaules karš ar cīņām vispirms Galīcijā, Polijas un Baltkrievijas teritorijās, kur Peniķis tika ievainots un pēc tam pārgāja uz latviešu strēlnieku pulkiem. Viņa mūžā ir vairākas epizodes, kad izpaužas Peniķa lojalitāte savai zemei un valstij. 

1917. gada beigās viņa pulks devās līdzi lieliniekiem uz Krieviju, bet Peniķis izšķīrās palikt Vidzemē un krita ienākušā vācu karaspēka gūstā. No tā virsnieku atbrīvoja Pirmā pasaules kara noslēgumā 1918. gada novembrī. 

Atgriezies Latvijā, decembrī viņš pieteicās Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības karaspēkā. Kad 1919. gada pavasarī Liepājā notika vācbaltu organizētais tā sauktais Andrieva Niedras pučs, Peniķis saglabāja uzticību Ulmaņa valdībai. Un, kad 1919. gada oktobra pirmajā nedēļā bermontieši sāka uzbrukumu Rīgai un pulkvedis Jorģis Zemitāns pirmajā apjukumā deva pavēli armijas vienībām atkāpties no galvaspilsētas, tieši pulkvedim Peniķim pavēlēja stāties viņa vietā kā Vidzemes divīzijas komandierim un Dienvidu frontes pavēlniekam un organizēt Rīgas aizstāvēšanu. 1920. gada augustā Peniķi paaugstināja par ģenerāli. Laikā no 1928. gada līdz 1934. gada novembrim viņš pildīja Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus, pēc tam devās izdienas pensijā, ieņēma dažādus sabiedriskus amatus un nodevās militārās vēstures pētniecībai, tostarp sarakstīja Latvijas Atbrīvošanas kara vēsturi divos sējumos. 1943. gadā vācu okupācijas laikā Peniķim piedāvāja būtībā dekoratīvo latviešu leģiona ģenerālinspektora amatu, bet atvaļinātais ģenerālis atteicās. Gadu vēlāk viņš kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tomēr nonāca padomju okupācijas zonā un atgriezās Latvijā. 

Peniķis izrādījās viens no burtiski dažiem augsta līmeņa Latvijas armijas virsniekiem, kurus padomju okupācijas vara izlēma nerepresēt. 

Viņš mūža nogali klusi vadīja Rīgā, nomira 1964. gada 4. martā un tika apglabāts Rīgas Meža kapos. Peniķi pēdējā gaitā pavadīja ap 1500 ļaužu.

"Latvis", 1924. gada 6. novembrī

Savāds "varonis". Drustu pag. Leperu m. saimnieka 18 g. vecais dēls Vilis Duļķis skolas brīvlaikā pārbraucis no Cēsīm mājās un 28. oktobrī ar salmiem apsējis ābeles. Kad Duļķis atkal atnesis jaunu salmu klēpi, viņam ceļā stājies rentnieka 15 gadus vecais dēls Jānis Burdais un uzsaucis stāvēt, citādi šaušot. Kad D. draudiem nepiegriezis vērību, B. uz viņu no montokrista šautenes izšāvis un lode ieurbusies pierē. Cietušais nogādāts uz Rīgu Sarkanā krusta slimnīcā. Burdais apdraudējis arī mājas saimnieka puisi, tā kā pēdējais paklausīgi apstājies, tad uz to nav šāvis.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.