29. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Dobele Atbrīvošanas pieminekļa gaidās

1935. gada 29. jūlijā. Pirms 90 gadiem tēlnieks Kārlis Baumanis, vēlāk pazīstams ar uzvārdu Zemdega, ieradās Dobelē, lai nolūkotu piemērotāko vietu, kur tuvā nākotnē jāslejas piemineklim Dobeles atbrīvotājiem no bermontiešiem, sauktam arī par Dobeles Brīvības pieminekli.

Pamatakmeni monumentam paredzēja likt 4. augustā. Dobelniekiem tā bija īpaša diena, jo tad plānoja arī Dobeles novada Dziesmu svētkus. Abus pasākumus rīkoja vienlaikus. Uz tiem ieradās augsti viesi no Rīgas – pieminekļa pamatakmens likšanā satiksmes ministrs Bernhards Einbergs parakstīja pamatos likto dokumentu, bet finanšu ministrs Ludvigs Ēķis veica simbolisko pamatakmens iemūrēšanu Dobeles pilsētas galvas Ernesta Vanaga klātbūtnē.

Ideja iekārtot par ziedojumiem veidotu piemiņas vietu Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem karavīriem arī Dobelē tika izvirzīta vēl 1924. gadā, taču radās kavēšanās gan līdzekļu, gan piemērotas vietas trūkuma dēļ. 1934. gadā nodoms ieguva konkrētākas aprises. Lai monuments slietos pēc iespējas piemērotākā vietā Dobeles centrā, pilsētas pašvaldība nokārtoja zemes gabalu apmaiņu ar Pasta un telegrāfa departamentu. Maijā laukumu ar uzkalniņu netālu no dzelzceļa stacijas, kur bija jāatrodas piemineklim, nosauca par Vienības laukumu un ap to sāka ierīkot parku. Iepriekš apgalvoja, ka Zemdegas veidotais piemineklis būs gatavs 1935. gada vasarā; pēc pamatakmens ielikšanas augustā runāja par 1937. gada augustu, bet galu galā Dobeles Atbrīvošanas pieminekli atklāja 1940. gada 9. jūnijā. 

Tam bija lemts kļūt par pēdējo pirmskara Latvijas valstī, jo tikai astoņas dienas vēlāk – 17. jūnijā – Latvijas robežu šķērsoja PSRS armijas tanki un sākās padomju okupācija. 

Tostarp bija mainījusies arī koncepcija – sākumā bija runa, ka kompozīcija attēlos "divus Dobeles novada senkareivjus, no kuriem viens stāv kā sargs un raugās tālē, otrs aiz tā ievainots saļimis", un izmantošot Latvijas granītu, bet noslēgumā izmantoja Somijas granītu un ievainoto nomainīja ar tautumeitu, kas simbolizē dzimteni.

Padomju okupācijas varai Zemdegas piemineklis, protams, traucēja. 1950. gada 17. jūlijā to iznīcināja. Atjaunoto monumentu atklāja 1996. gada 21. septembrī, taču jau citā vietā, jo agrākajā bija ierīkoti padomju karavīru brāļu kapi. Kopiju veidoja tēlniece Inta Berga un akmeņkalis Libērijs Peļņa, bet granītu tam atveda no Ukrainas, no Zaporižjas.

"Māras Vēstnesis", 1925. gada 29. jūlijā

Kuldīga. Bijušie Kuldīgas semināristi sapulcējās bijušās semināra telpās, kuras laipni atvēlējis vidusskolas direktors Graudiņa kungs. Kuldīgas skolotāji un inspektors bija pielikuši daudz pūles, lai cienīgi saņemtu viesus un radītu apstākļus, kuri atgādinātu bijušo semināra dzīvi. Oficiālo aktu atklāja skolu direktors A. Melnalksnis ar runu. Pēc tam sekoja apsveikumi no dažādām organizācijām un personām. Vēlāk dažāda laikmeta audzēkņi, sākot ar pašu vecāko, sniedza pārskatu par sava laikmeta semināra dzīvi, tā ka iznāca interesants vēsturisks apskats. Seminārs dibināts 1870. gadā Rīgā ar nolūku radīt pretsparu vāciešiem un sagatavot skolotājus, kuri pārkrievotu latvju tautu. Bet savu otro mērķi viņš nesasniedza. Pavisam otrādi, semināristi vienmēr ir cīnījušies par latvju tiesībām un no viņu vidus ir nākuši daudzi ievērojami latvju darbinieki. Lai semināristus attālinātu no sabiedriskās dzīves, 1880. gadā semināru pārceļ uz Kuldīgu. 1915. g. viņu evakuēja uz Čistopoli Kazaņas guberņā, kur viņš lielinieku laikā izbeidza savu mūžu.