Uz ielas viņam joprojām nāk klāt cilvēki un vai nu pateicas par veiksmīgu operāciju pirms divdesmit gadiem, vai pamāca, kas būtu jādara Latvijas politikā. Eksprezidents Valdis Zatlers nav nogājis no publiskās skatuves – regulāri sniedz intervijas, arī ārzemju izdevumiem, piedalās konferencēs un citos ar aktuālo politiku saistītos saietos. Atjaunotās Latvijas neatkarības 34. gadadienas priekšvakarā runājam, par ko savā valstī varam lepoties, kas nav izdevies un kas darāms laikā, kad plosās Krievijas karš Ukrainā.
Tikšanās vietu ierosina pats eksprezidents – Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zāles jeb Prezidenta salonā, kur top arī viena no fotogrāfijām. Telpā pie sienas uz plāksnītēm zelta burtiem iegravēti Latvijas Valsts prezidentu paraksti. Sasveicināties ienāk biedrības vadītājs Guntis Gailītis, viņam līdzi dāvana – grāmata par biedrības vēsturi.
Kāda ir ļaužu attieksme, kad viņi jūs uzrunā uz ielas?
Pārsteidzoši labvēlīga, un agresijas tikpat kā nav. Agresija bija pēc Saeimas atlaišanas – vienai daļai bija sajūta, ka tas bija nepareizi darīts, mani vērtēja kā neveiksminieku, kas atriebjas. Tagad, daudzus gadus vēlāk, piemin ne tikai Reformu partiju, bet Zatlera Reformu partiju, kuras cilvēki strādā daudzos atslēgas amatos – tātad sāk skatīties uz rezultātu. Lēmums tika pieņemts noteiktā politiskā situācijā, nebija balstīts emocijās vai personiskās interesēs, bet izpratnē par to, kas notiek un kas jādara, kas bija vienīgais veids, lai kaut ko mainītu. Ar šīs dienas acīm – tas bija pavērsiena punkts, jo ievedām politikā jaunu paaudzi. Šodien viņi ir atbildīgi gan valsts, gan manā priekšā, vai spēs attaisnot uzticību un varēšanu – izdarīs kaut ko tālākām pārmaiņām Latvijā.
Viens no Saeimas atlaišanas iemesliem bija deputātu vairākuma lēmums, kas liedza veikt kriminālprocesā plānoto kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. Pagājuši četrpadsmit gadi, un Šlesers atkal Saeimā. Vai nav vilšanās sajūtas?
Viņš ir ekstraverts cilvēks, kas pievērš sev uzmanību un rada iespaidu, ka no viņa daudz kas ir atkarīgs. Īstenībā nekas nav atkarīgs, viņš tikai vairo negācijas un populismu, arī ar saukli "Kariņa–Levita kliķe".
Un abi politiķi ir nost no lielās skatuves.
Vai tas bija viņš, kas to panāca? Uz to viņš spēlē, lai izskatītos, ka to ir izdarījis, bet tie bija iekšējie politiskie procesi, kuros viņam nebija nekādas lomas. Viņš spēlē āksta lomu ar skaļām runām un bļaustīšanos, kļūdams smieklīgs, tāpēc man jādomā, ko gan cilvēki šajā personā ierauga.