Kultūrtelpā "OLA Foundation" līdz 2025. gada 20. aprīlim ir apskatāma mākslinieces, tonālās glezniecības meistares Vijas Zariņas izstāde "Uzgleznotā daba. Ziema", kur redzami arī viņas jaunākie darbi.
Māksliniece Vija Zariņa dzīvo un strādā nepārtrauktā kultūrtelpā. "Es nevaru sevī nodalīt mākslinieci un cilvēku. Manas labākās dienas ir tās, kad mājās, Vecāķos, no rīta dzeru kafiju un zinu, ka varēšu gleznot visu dienu. Tā ir ļoti laba sajūta pat arī tad, ja to neizdaru," viņa teic. Vija Zariņa glezno smaržu, sajūtas, klusumu, mieru un gaismu, ko izstaro Latvijas ainava – uzarts un apsnidzis lauks, jūras iezīmētie raksti smiltīs, krītošs sniegs un apsniguši oļi. "Manos darbos tīras krāsas neatrast, es strādāju ar tā sauktajiem aizlauztajiem tonīšiem – zaļpelēkiem, brūnpelēkiem, siltpelēkiem… Siltais sūnu zaļais pret violeti mālainu zemi," saka māksliniece.
"Latvijas Avīze" aicināja Viju Zariņu uz sarunu par dzīvi, mākslu un cilvēku mūsdienu pasaulē.
Jūs Latvijas melnzemi gleznojat ļoti skaistu. Atceros jūsu darbus pirms gada galerijā "Daugava" – uzgleznotie arumi elpo un izstaro enerģiju. Vai arī šī izstāde, ko redzam "Ola Foundation", ir turpinājums jūsu sajūtu ainavām?
V. Zariņa: Es vēl neesmu izstāstījusi visu, ko vēlos pateikt par zemi, sniegu, puteni vai smiltīm jūras malā. Latvijas lauku arumus nevar tik viegli izsmelt. Šī tēma manās gleznās ir kā radoša sniega pika, kas turpina velties un velties, un aug lielāka un lielāka. Man ir vēl daudz ko teikt par zemi ziemā, rakumiem un krikumiem uz lauka, zaļo zelmeni un jūras rakstiem. Es vēlos attēlot dziļu un baltu ziemu. Jā, sajūtu ainavas turpinās izstādē "Vija Zariņa: Uzgleznotā daba. Ziema".
Pati esmu siltumu mīlošs cilvēks, bet gleznot man patīk ziemu.
Izstādē ir četri jauni lielformāta darbi gandrīz trīs metru platumā. Ekspozīcijas izvietošana bija izaicinājums, jo telpai ir apaļas sienas – kā olai, tāpēc centrā ir formātā lielie un jaunie darbi, bet gar ārējām sienām – mazākās gleznas.
Skatoties jūsu gleznas, ir sajūta – es tur esmu bijusi. Es tos laukus un jūrmalas smiltis esmu jau redzējusi.
Es negleznoju konkrētu vietu, es gleznoju sajūtas, ko esmu baudījusi konkrētā vietā. Glezna rodas manā galvā, un skices ir fotogrāfijas telefonā, kurās ieskatos, kad vajag vizuālo informāciju, kā dabā kārtojas uzarta lauka vai smilšu raksti. Fotogrāfijām nav atvērtās perspektīvas, kas ir attēlota gleznās. Atrodoties dabā, veicu piezīmes, piemēram, "ļoti savādas vakara debesis, nenosakāms tonis" – arī šie pieraksti ir sava veida skices.
3.1 °C
AKTUĀLI
