Faustiskās dvēseles portrets. JRT izrādes "Arkādija" recenzija

Izrāde "Arkādija" Jaunajā Rīgas teātrī ir izaicinājums Alvja Hermaņa un aktieru spējām "atslēgt" tekstu šobrīd valdošo domu konstelācijā.

Zināma daļa nostalģijas "Arkādijas" atjaunotajā versijā, protams, ir sajūtama, un JRT vēlme atdzīvināt uz renovētās skatuves kādu leģendu arī nav noliedzama, taču tā nekādā gadījumā nav režisoriskā paguruma vai izsīkuma pazīme. Tas drīzāk ir izaicinājums Alvja Hermaņa un teātra aktieru spējām "atslēgt" tekstu šobrīd valdošo domu konstelācijā, jo luga pieder tam izcilas dramaturģijas atzaram, kas pūlas pacelt skatītāju līdz citam apziņas līmenim un liek aizdomāties par tiem Rietumu garīguma postulātiem, kuri mūsu dzīvesveidam piešķir īpašu pievilcības auru. Šodien tā strauji dilst, tas satrauc un liek meklēt atbildes uz visai sarežģītiem ar Vakarzemes kultūras entropiju saistītiem jautājumiem, kuriem pietuvoties jaunajā lugas iestudējumā mēģina arī Hermanis.

Toms Harjo Septimusa (no kreisās), Evelīna Priede – Tomasīnas, Guna Zariņa – lēdijas Kroumas un Kristīne Krūze Hannas lomā.

Foto: Mārtiņš Vilkārsis/Publicitātes

Sers Toms Stopards savos zinātniskiem terminiem un teorijām blīvi piesātinātajos tekstos cenšas attālināt publiku no ikdienišķās sajūtu pieredzes un pavērt ceļu tādai mākslas sniegtai pieredzei, kuru var gūt, ar vārdiem pieskaroties cilvēka dzīves visjūtīgākajiem punktiem, kas apslēpti mājo mūsu apziņā vai zemapziņā. Savā lugā "The real thing" (1982) vienam no varoņiem viņš liek sacīt: "No vārdiem – ja ar tiem saudzīgi apietas – var kā no ķieģelīšiem uzbūvēt tiltu pār nesapratnes aizu un haosu." "Arkādijā" Stopards to arī ļoti meistarīgi uzbūvē, taču, lai uz tā tiktu, skatītājam ir jāiziet cauri vārdu un situāciju rēbusiem, lugas varoņu savstarpējo attiecību labirintiem un intelekta spēlēs iekodētiem dvēseles paradoksiem.

Lugas pamatstruktūru veido divas paralēlas un lineāras sižeta līnijas, kas vietām klājas viena otrai virsū, ļaujot izbaudīt spēles un scenogrāfiskās telpas estetizēto mijiedarbi, kas savukārt paplašina asociatīvā lauka koordinātas. Katrā no tām ir savi varoņi, strikti iezīmēts darbības laiks, un abām kopīga darbības vieta – lauku muiža Anglijas provincē.

XIX gs. sākums, mājskolotājs un Bairona draugs Septimuss Hodžs vada mācību stundu lēdijas Kroumas meitai Tomasīnai, kuras zināšanu līmenis atsevišķos priekšmetos daudzkārt pārsniedz pusaudzes dzīves pieredzi. Algebrisku vienādojumu risināšana viņai grūtības nerada, bet robus dzīves izziņā Tomasīna mēģina aizpildīt, piespiežot audzinātāju izskaidrot "karnālā apskāviena" būtību. Kaut gan Septimuss slepus mīl lēdiju Kroumu, tieši viņa attiecības un sarunas ar Tomasīnu izrādē veido pirmā sižeta kodolu, kurā palēnām iezīmējas autora piedāvātais pretrunīgo jēdzienu slānis, kas ļauj apjaust, kā virzās un kāpēc neaprimst cilvēka tieksme izzināt un izprast šo Dieva radīto pasauli. No malas tas mazliet atgādina "vēsturisku kolokviju", kurā Stopards ievelk publiku, lai ar cilvēcisku jūtu, kaislību, apsēstību un intrigu palīdzību pievērstu uzmanību Rietumu kultūras iekšējām īpatnībām vai tā saucamās "faustiskās dvēseles" teatrālam portretam.

Uz skatuves tas viss pamatā koncentrējas divos tēlos, kuru pozīcijas lugā ir formulētas teju vai ar matemātisku precizitāti un prasa no aktieriem ārkārtīgi niansēti izstrādātu lomas psiholoģisko zīmējumu. Septimusa galanto un iejūtīgo attieksmi pret savu audzēkni un viņas izcilo prāta spēju novērtējumu, kas nežēlīgi sadedzina viņa paša likteni, organiski izspēlēt laikā un telpā nav viegls uzdevums, bet Toms Harjo izrādē ar to teicami tiek galā. Perfekti piemeklētā apziņas tonalitāte, kas paslēpta aiz atturīgas un iecietīgas uzvedības ārējām izpausmēm, ir palīdzējusi aktierim radīt pievilcīgu skatuves tēlu un neapmaldīties Stoparda tematisko pavedienu daudzveidībā.

Atceroties Gunas Zariņas spēli iepriekšējā iestudējumā, nelielas bažas iesākumā saistījās ar Tomasīnas lomu, taču Evelīna Priede tās ātri vien pamanījās izkliedēt. Atrast pārliecinošu "matemātikas brīnumbērna" veidolu un piepildīt to ar dabiskām jūtu un prāta virzītām uzvedības izpausmēm ir vairāk nekā grūti, jo nedrīkst balstīties uz rutinētu rīcības loģiku, taču topošā aktrise savā iztēlē ir veiksmīgi atradusi visus nepieciešamos risinājumus, lai Tomasīnas tēlu harmoniski ieplūdinātu izrādes kopainā.

Varbūt tas izklausīsies mazliet pārsteidzoši, taču izskatās, ka no izrādes izlīdzsvarotā plūduma nedaudz krīt ārā lēdijas Kroumas tēls. Es varu saprast Gunas Zariņas centienus piešķirt pils saimniecei spilgtākas raksturiezīmes, lai izceltu augstdzimušas sievietes problēmas tā laika sabiedrībā, tomēr pārliecīgā aizraušanās ar ekspresīvu spēli te raisa nelielas disonanses.

Otrajā sižeta līnijā atainotie notikumi risinās mūsdienās, bet ne 1998. gadā tajā pašā pilī, un tur saimnieko Valentīns Kaverlijs ar savu māsu Hloju. Pie viņiem jau ilgāku laiku dzīvo un strādā dārza ainavu pētniece Hanna Džārvisa, kuru Valentīns sauc par savu līgavu, un pavisam negaidīti viesos ierodas sens Hannas paziņa literatūras zinātnieks Bernards Naitingeils, lai visai nekaunīgā veidā izjauktu ierasto dienaskārtību. Viņam ir dažas teorijas par Bairona steidzīgo aizbraukšanu no dzimtenes, un muižas arhīvā viņš grib atrast faktus, kas apstiprina viņa pieņēmumus. Te sākas "modernais kolokvijs", kura galvenie dalībnieki – Hanna, Bernards un Valentīns – caur intelektuālām sarunām, emociju uzplaiksnījumiem, ambīciju paraugdemonstrējumiem un citām izdarībām iemāna publikas uztveri bezgalīgā jēdzienu dihotomijas (sadalīšanās un sazarošanās) procesā, ļaujot katram pašam veidot savu scēnisko norišu izpratni.

Kristīne Krūze arhīvu pētnieces Hannas lomā kopā ar Ritvaru Loginu Valentīna tēlā.

Foto: Mārtiņš Vilkārsis/Publicitātes

Meistarīgi variējot personāžu izturēšanās nianses un prasmīgi aužot savstarpējo attiecību tīklu, aktieri it kā aktivizē skatītājā šaubas par to, vai cilvēks ir vienots veselums vai tomēr masku komplekts, ar kurām viņš darbojas dažādos apstākļos. Spilgtākais piemērs izrādē ir Viļa Daudziņa slavas kārais filologs Naitingeils, kura uzvedību aktieris ir perfekti saskaņojis ar sava varoņa taktiskajiem mērķiem. Ar nevainojami izstrādātu lomas zīmējumu "kritiskajā viedokļu apmaiņā" uz skatuves izceļas arī Kristīnes Krūzes atveidotā arhīvu pētniece Hanna. Saprātīgi emancipētajā sievietes tēlā aktrise ļoti veiksmīgi ir saaudusi Hannas rakstura lielās pretrunas – izziņas pretenzijas un privāto jūtu dzīvi. Sev vien zināmu iemeslu dēļ režisors šoreiz ratiņkrēslā ir iesēdinājis Valentīnu, taču tas netraucē Ritvaram Loginam pilnvērtīgi nodrošināt sava tēla iekšējās argumentācijas kvalitāti un ar aristokrātisku ieturētību iesaistīties notiekošajā. Pārējo aktieru epizodiskie iznācieni uz skatuves lielākoties veido izrādes īpašo atmosfēru un līdzinās rūpīgi noslīpētām miniatūrām, kas nodrošina mizanscēnisko atbalstu sižetiskajiem notikumiem un sniedz emocionālo kontekstu satura dziļākai izpratnei.

"Arkādijas" dramaturģiskā faktūra ir ne vien ļoti bagātīga, bet arī tik perfekti noausta, ka to nav ieteicams izārdīt ar mūsdienīgi pieticīgiem lugas traktējumiem. Dialogi un tajos iepītā darbība pati pasaka priekšā, ko atklāj katras specifiskās tēmas pielietojums un uz kuru pusi tas liks doties skatītāja domas virzības vektoram. Haosa teorija apgalvo, ka iepriekš topošā kārtība nav nosakāma, bet, kamēr uz skatuves sadeg sveces, sadeg vēstules, sadeg cilvēku attiecības un mēs turpinām maldīties determinisma un nejaušību tīklos, lai izzinātu šo bezgalīgo pasauli un atrastu jēgu savai eksistencei tajā, viss vēl nav zaudēts. Hermaņa izrāde, ar nostalģisko plīvuru atgādinot, ka tas attiecas arī uz teātri kā tādu, ir skaists veltījums cerībai, kas nedrīkst mirt.

Uzziņa

Toms Stopards, "Arkādija", iestudējums Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē

• Režisors Alvis Hermanis, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, videomāksliniece Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Lauris Johansons.
• Lomās: Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ivars Krasts, Kristīne Krūze, Jevgēnijs Isajevs, Evelīna Priede, Jānis Skutelis, Agate Krista, Toms Harjo, Ritvars Logins, Dāvids Pētersons, Jāzeps Hermanis.
• Nākamās izrādes: 4., 5., 27., 28., 29. decembrī (izpārdots).