Dīvainais diptihs un rezignētās refleksijas. "Pētera Vaska mūzikas aprīļa" notikumi

Ar 4. opusu atzīmēto "Vienkāršo simfoniju" stīgu orķestrim Bendžamins Britens pabeidza 1934. gada februārī dzimtajā Lovstoftā. Viņa divdesmit pirmā dzimšanas diena bija gaidāma novembrī, bet "Pīters Graimss", "Kara rekviēms", "Sapnis vasaras naktī", "Pavasara simfonija" un citi šedevri – vēl tālākā nākotnē.

Togad Norvičā "Vienkāršā simfonija" arī izskanēja pirmoreiz, pašam komponistam diriģējot amatieru orķestri. 2025. gada 12. aprīlī latviešu klausītāji Britena "Vienkāršo simfoniju" dzirdēja Cēsu koncertzālē festivāla "Pētera Vaska mūzikas aprīļa" ietvaros. Šoreiz uz skatuves kāpa kamerorķestris "Kremerata Baltica" – nebūt ne amatieri, bet gan augsti izglītoti un profesionāli kvalificēti mūziķi, kuri koncertmeistara Džeralda Bidvas vadībā šo opusu arī atskaņoja atbilstoši savai meistarībai. Cikla četru daļu nosaukumi oriģinālvalodā ir "Boisterous Bourrée", "Playful Pizzicato", "Sentimental Sarabande" un "Frolicsome Finale" – kā jau visas aliterācijas, patiesībai tās atbilst tikai daļēji, un arī "Kremerata Baltica" sniegumā sarabanda izskanēja nopietni un dramatiski, bez kādas sentimentalitātes. Taču Britena piedāvātās vārdu spēles vienalga izsauca asociatīvu saistību ar citiem festivāla notikumiem.

Otru pieturas punktu varētu definēt kā paziņojumu: "beidzot esmu dzirdējis leģendāro vijolnieci Elzu Siliņu". Arī tas atbilst patiesībai tikai daļēji, jo pēc visiem "Kilogramiem kultūras" un uzvarām starptautiskos konkursos ar Elzas Siliņas spēli klātienē pirmoreiz sastapos 27. februārī VEF Kultūras pils Kamerzālē. Taču no viena virtuoza koncertskaņdarba – Pablo de Sarasates "Karmenas fantāzijas" – grūti spriest; tam vajadzētu veselu programmu ar, piemēram, Bahu, kādu no lielajiem romantisma meistariem un, protams, Vivjē vai Ešliju, vai Nankarovu, lai dzīve nebūtu pārāk sentimentāla. Tomēr iespēja dzirdēt Johana Sebastiāna Baha mūziku Elzas Siliņas priekšnesumā 12. aprīlī arī tika dota, un koncerts divām vijolēm re minorā ar Alīnas Vižines un "Kremerata Baltica" līdzdalību apstiprināja cerības par interpretācijas precizitāti un māksliniecisko piepildījumu.

Pēc tiesas un taisnības par leģendāriem vijolniekiem vajadzētu saukt solistus, kam jau tuvojas astoņdesmit gadi. Un, klausoties Gidona Krēmera uzstāšanos Gijas Kančeli opusā "Klusā lūgšana" kopā ar čellisti Giedri Dirvanauskaiti un perkusionistu Andreju Puškarevu kā diviem citiem atsevišķi izceltiem solistiem un it īpaši Arvo Perta partitūrā "Fratres", secinājumi būtu šādi. Lai arī cik oriģināls un individualizēts ir kāda atskaņotājmākslinieka skatījums un vēstījums, tam katrā ziņā jāpievienojas arī intonācijas tīrībai un tembrālam skanīgumam, citādi par veiksmīgiem priekšnesumiem runāt nevar. Un ar vijolniekiem ir tieši tāpat kā ar pianistiem – pazūdot toņa izteiksmīgumam, pazūd arī frāzējums, un mūzikas lasījums vairs nevirzās nekur; vienai virtuozai pasāžai izskanot netīri, pēc tam nākamajai un atkal nākamajai, pakāpeniski izgaist arī atskaņojuma emocionālie vaibsti.

Līdzīgi secinājumi par Gijas Kančeli "Kluso lūgšanu". Komponistam var būt aiz muguras pasaules slava un izcili radošie nopelni, bet tas tomēr neatceļ elementāru prasmju nepieciešamību kompozīcijas tehnikā un formas veidojumā. Taisnība, šī opusa eksistenciālās atklāsmes un reliģiskie zemteksti ir ļoti labi saprotami, bet vienalga – intonatīvā materiāla izklāstam jau kuru reizi ejot uz riņķi, vienā brīdī iztēlojos, kā Kančeli kompozīcijas skolotājs Iona Tuskija viņam atņem partitūru, pusi nosvītro, tad, skaļi kliedzot, viņu izdzen no klases. Čellistam Kristeram Mārtiņam Šīmanim par labu jāteic, ka Pētera Vaska Otrā čella koncerta "Klātbūtne" fināla daļas "Adagio" lasījumā viņš uzrunāja ar plūstošu tembru un emocionālo ritējumu. No otras puses, pietrūka iniciatīvas, un arī attiecībā uz stīgu orķestra opusu "Viatore" priekšroku dotu "Sinfonietta Rīga" interpretācijām.

13. aprīļa koncerta lielākais ieguvums – iespēja koncertzālē iepazīt Pētera Vaska kamerkantāti "Latvija" ar Annas Rancānes dzeju, kur dziedātājas Maijas Kovaļevskas, flautistes Ditas Krenbergas, perkusionista Guntara Freiberga un pianistes Agneses Egliņas uzstāšanās atklāja, ka šī Vaska opusa traģiskās dimensijas liekamas līdzās partitūrām "In memoriam", "Musica dolorosa", "Izdegušās zemes ainavas". Turpat arī interpretācijas un kompozīcijas vērtību saplūdinājums Pētera Vaska "Ainavā ar putniem" flautai solo un Riharda Dubras "Aicinājumā" zvaniem. Un turpat arī ar "Rapsodiju" flautai un klavierēm un trim solodziesmām sniegtais atgādinājums, ka Jānis Mediņš joprojām paliek viens no lielākajiem meistariem latviešu mūzikā.

Kas attiecas uz visu pārējo, tostarp Pētera Vaska ciklu "Trīs mīlas dziesmas" un "Trīs latviešu tautasdziesmas" atskaņojumiem un Jāzepa Vītola solodziesmu lasījumiem – Maijas Kovaļevskas soprāna balss bija spoža pirms desmit un, vēl jo vairāk, pirms divdesmit gadiem. Pēc tam sekoja atsevišķi spilgti uzplaiksnījumi, bet tagad dziedājuma krāšņajai emocionalitātei un tembrālajam kolorītam stājas ceļā aizvien apšaubāmāki paņēmieni frāzējumā, intonatīvo līniju īstenojumā un teatrālo aspektu akcentējumā. Un piedevām vēl – šoreiz ne tikai Kristers Mārtiņš Šīmanis, bet pat Agnese Egliņa muzicēja neparasti klusi un bāli.

Rezumējot – lai "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" un "Kremerata Baltica" priekšnesumi nepārvērstos par veltīgiem mēģinājumiem reproducēt pagājušā gadsimta sasniegumus, aicinu dot aizvien nopietnākus uzdevumus vijolniecei Elzai Siliņai, čellistei Magdalēnai Ceplei, vokālistēm Katrīnai Paulai Felsbergai, Etīnai Emīlijai Saulītei, Annijai Kristiānai Ādamsonei. Un šī tad arī būtu atbilde uz jautājumu, kādēļ Pētera Vaska Pirmā vijoļkoncerta "Tālā gaisma" pirmais un daudzkārtīgais atskaņotājs Gidons Krēmers tā arī nav saņēmies uz interpretāciju Otrajam vijoļkoncertam, bet Maija Kovaļevska nav redzama uz Latvijas Nacionālās operas skatuves ne Spīdolas, ne Brinhildes, ne Izoldes lomā.