Pašvaldību vēlēšanu specifika ir tā, ka viss šis process dalās vismaz divās ievērojami atšķirīgās daļās – galvaspilsēta Rīga un visa pārējā Latvija.

Dažos novados cīņas par vietām domē, iespējams, ir pat agresīvākas un personiskākas, taču lielākoties tām nav politiska rakstura. Vietējie līderi var bez problēmām mainīt "cepuri" – tas ir, saraksta nosaukumu, zem kura startēt, veidot neparastas savienības un veikt citas darbības, kas no tāluma šķitīs nesaprotamas, bet uz vietas nevienu īpaši nepārsteigs. Nu labi, jūs teiksiet – bet Rīga, tur taču likmes ir ļoti augstas. Kā savulaik "Vienotība" apgalvoja: "Pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju!" Tagad tamlīdzīga saukļa vairs nav, bet vēl uzkrītošāk ir tas, ka pārējie politiskie spēki labprātīgi atdevuši iniciatīvu Aināram Šleseram.

Galvaspilsētā politiku veidot var, tiesa, diezgan ierobežotās devās. Toties saimnieciska rakstura darbībām te paveras plašs iespēju lauks, it īpaši, ja varu izdodas koncentrēt. Šleseru Rīga vilinājusi jau sen, un šajā ziņā viņš atšķiras no daudziem citiem politiskajiem līderiem, kas lielākoties nav gatavi no nacionālās politikas lekt municipālajā līmenī (pretējs virziens gan ir ļoti ierasts). Ir pieņemts, ka partijas šim nolūkam noskata kādu ambiciozu kandidātu no tuvākā rezervistu soliņa, kā, piemēram, iepriekšējās vēlēšanās Mārtiņu Staķi apvienotajam "Progresīvo" un "Attīstībai/Par" sarakstam vai Vilni Ķirsi "Jaunajai Vienotībai", un tālāk – karogs rokās. Tikmēr Šlesers labprāt iesaistās pats. Tā 2009. gadā viņš sevi kā Rīgas mēra kandidātu pieteica tūlīt pēc Ivara Godmaņa valdības demisijas – tajā Šlesers bija satiksmes ministrs. Lielā mērā viņa plāns izdevās, bet ne līdz galam. Tika iegūts pietiekami balsu, lai varētu izveidot koalīciju kopā ar "Saskaņu", un politiski vēl diezgan "zaļais" Nils Ušakovs pirmajā brīdī pat īsti nerāvās uz galveno krēslu,