Iespējams, kāds atceras 2022. gadā iznākušo Jāņa debijas romānu "Žults", kura centrā bija jauns ierēdnis, vārdā Aigars, kuru neapmierināja viņa karjeras izredzes, bet daudz vairāk par darbu viņu nodarbināja diskusijas sociālajos tīklos. 

Arī otrā romāna centrālais tēls Normunds ir savdabis. Taču atšķirībā no Aigara, kurš aktīvi vēlējās paust savu viedokli, Normunds labprāt norobežotos pilnīgi no visiem. Viņu apgrūtina ne tikai attiecības ar kolēģiem – pat ar māti un māsu Normunds sazinās ļoti negribīgi. Un, protams, jebkādas attiecības ar kaimiņiem šķiet pilnīgi neiedomājamas, tādēļ, kad atkārtoti dzird gaitenī raudam mazu meitenīti, Normundam nenāk ne prātā vērt vaļā durvis un noskaidrot, kas īsti noticis. Tomēr vienai no kaimiņienēm izdodas jauno vīrieti pārliecināt palīdzēt, un ar to viņa dzīvē sākas īsts murgs...

Kā nonācāt pie šādas diezgan smagas tēmas, un vai redzat, ka šāda norobežošanās mūsu sabiedrībā šobrīd ir izplatīta parādība?

J. Sviklāns: Par darba dziļāko tēmu domāju jau kādu laiku, bet pie konkrētām idejām par romānā ietvertajiem notikumiem un tēliem nonācu samērā nejauši, sanāca tā, ka manā kāpņutelpā ļoti, ļoti skaļi raudāja kaimiņu bērns un neviens, mani ieskaitot, uz to pārāk nereaģēja. Šajā gadījumā gan tas bija parasts niķis, nevis vardarbība vai kas tamlīdzīgs. Tā bija parasta parādība, un tādas lietas tiek mierīgi ignorētas.