Melna līmlente kā pretestības zīme; Elīnas Maliginas izstāde "NOME" lauž sistēmas rāmjus

Galerijā "MuseumLV" līdz 26. aprīlim apskatāma Elīnas Maliginas konceptuālā personālizstāde "NOME"

Multimediālās mākslinieces Elīnas Maliginas izstāde ir notikums, kas Rīgas un visas Latvijas mākslas telpā ienes modernas un avangardiskas noskaņas. Autore sabiedrības uzmanību bieži ir piesaistījusi ar savu emocionālo un radošo personību, paužot gan ideju par mākslu bez robežām, gan par neordināru dzīvesveidu, kā arī provokatīvus izteicienus. 

Māksliniece Elīna Maligina izstādes iekārtošanā.

Foto: Publicitātes

Konceptuālajai mākslai ir raksturīgi, ka tajā iesaistītās un paustās idejas ir ne tikai līdzvērtīgas, bet bieži vien arī pārākas un prioritārākas, salīdzinot ar pašiem mākslas darbiem, kuros tās ir materializējušās un iemiesojušās. Arī izstāde "NOME" apliecina, ka ideja un mākslinieces koncepcija prevalē pār ekspozīcijā redzamajiem mākslas objektiem un mākslas darbiem.

Melnā līmlente

Izstādes "NOME" saturiskā nozīme un jēga ir jaunas kustības sākums, kas lauž uztveres un domāšanas robežas un liek apšaubīt sistēmu, kurā dzīvojam, apšaubīt pašam sevi un to, ko darām, domājam vai rīkojamies.

Izstāde "NOME" darbojas kā antizīmols, kas nozīmē nepakļaušanos, atteikšanos no sabiedrības uzspiestajiem rāmjiem.

Foto: Publicitātes

"Mums visa kā ir par daudz," savā kustības manifestā teic māksliniece un piedāvā līmlenti, ar ko aizlīmēt visu, kas nepatīk, regulē, traucē, uzbāžas, kaitina vai ierobežo mūsu dzīvi, piemēram, aizlīmēt zīmolu nosaukumus uz apģērba vai aksesuāriem. Ekspozīcijā redzami T krekli, kur zīmoli aizlīmēti ar lenti, un tas ir tikai viens no izstādes objektiem, kas liek aizdomāties, vai melnā līmlente kļūst par jauno Elīnas Maliginas zīmolu. Ir sākusies melnās līmlentes revolūcija, tā ir jaunās kustības pazīšanās zīme. Ir izgatavotas uzlīmes, ko dažādos dizainos un poligrāfiskā izpildījumā var saņemt pie izstādes ieejas durvīm.

Melnā līmlente nozīmē pretestības valodu. "Tā ir tavās rokās. Ko TU šodien izvēlies aizlīmēt?" tiek jautāts un sacīts "NOME" manifestā, "aizlīmē reklāmu, kas tev stāsta, ka neesi pietiekami labs. Aizlīmē logotipu, kas padara tevi par staigājošu baneri. Aizlīmē vārdus, kas vairs neko nenozīmē. Aizlīmē savu ekrānu, lai algoritms zaudē varu pār tevi."

Izstāde nesniedz atbildes, tā provocē un uzdod jautājumus. Ekspozīcija ir izkārtota divos stāvos un septiņās telpās, kur apskatāmas instalācijas, grafiski zīmējumi, viena skulptūra un gleznas. Ceļu, ko izvēlēties, lai apskatītu izstādi, norāda bultiņas.

Izstādes iekārtojums ir interaktīvs un uztverams vismaz divos slāņos – fiziskajā, kas nozīmē reālu kustību un iesaistīšanos, iekļūšanu instalācijās, un aktīvu intelektuālu jautājumu uzdošanā, lai saprastu, kas tas ir un ko tas nozīmē.

Ideju labirints

Izstādes ideja nav viennozīmīga un konkrētās robežās definējama. Tā asociējas gan ar protestu, gan sevis meklēšanas ceļu. Ekspozīcijā akcentējas pasaules un kontinentu varas līderu agresīvās, vardarbīgās, psihopātiskās un necilvēcīgās rīcības un to sekas. Viens no eksponātiem – balta žakete, kas nosēta ar melniem rotaļu tanciņiem un no attāluma atgādina milzīgus tarakānus, nešaubīgi stāsta par agresiju šodienas pasaulē. Viena pati balta, "brendīga" un skaista žakete stāsta par to, kā vardarbība sadragā cilvēkus. Mākslas objekta raisītās asociācijas ir emocionāli precīzas.

Melnbalta grafisko zīmējumu sērija, kas, vienādi un glīti ierāmēta, aiz stikla attēlo deformētus un reizēm pat nomocītus cilvēku un dzīvu būtņu ķermeņus.

Foto: Publicitātes

Izstādē izteikti dominē melnā un baltā krāsa. Tālākā ekspozīcijas zālē redzama melnbalta grafisko zīmējumu sērija, kas, vienādi un glīti ierāmēta, aiz stikla attēlo deformētus un reizēm pat nomocītus cilvēku un dzīvu būtņu ķermeņus. Mazformāta zīmējumos vizuāli vienojošais elements ir bieži attēlotā simboliskā acs forma, bet līnija šajos darbos ir svarīgākais un var pat teikt vienīgais mākslas elements, kas zīmē tēlu apveidus, formas un laukumus, rādot cilvēkus un cilvēkveidīgos tēlus dažādās situācijās un dažādos psiholoģiskos stāvokļos.

No mākslinieces Elīnas Maliginas izstādes "NOME".

Foto: Publicitātes

Ekspozīcijā iebūvēta neliela melna telpa vai kaste, kurā var nokļūt, ejot pa līkumotu ceļu, kas norobežots ar lentēm un stabiņiem, uz kuriem atrodas šļirces kā narkomānijas un reālās pasaules aizmiršanas, kovida vai kādas citas pandēmijas simbols, bet tas ir arī simbols, kas ved iznīcībā. Melnajā telpā vai kastē var ieiet pa vienām durvīm, bet iziet – pa tām pašām vai citām. Tā ir kā savu lēmumu pieņemšana un sava ceļa izvēle – iet atpakaļ, atkāpties vai spert soli nezināmajā, jaunajā. Šo melno telpu – kasti – var skaidrot ļoti dažādi, un katrs to darītu nedaudz citādi, bet pārsteidzoši ir tas, ka tik bezgala vienkārša interaktīva instalācija var raisīt tik daudz un dažādu domu.

Kliedziens

Elīna Maligina izstādes atklāšanā kustības manifesta laikā vairākkārt skaļi kliedza. Tas bija un ir mākslinieces kliedziens, kas aicina uz iekšējās pasaules revolūciju vai arī uz kaut ko, kas viņai pašai ļoti sāp. Elīna Maligina savā manifestā pauž: "Mēs filtrējam sevi, lai iederētos. Bet visradikālākais akts ir vienkārši būt īstam. "NOME" darbojas kā antizīmols, kas nozīmē nepakļaušanos, atteikšanos no sabiedrības uzspiestajiem rāmjiem. "NO_NAME" – skaties spogulī un redzi sevi, nevis logotipu. "NO_CRIME" – esi pret netaisnību! Aizlīmēta banknote kā simbols cīņai pret korupciju un birokrāju. "NO_NOISE" – paklusē, kad viss kļūst pārāk skaļš, klusums ir spēcīgāks par jebkuru vārdu. "NO_FRAME" – stāvi pāri sistēmas uzspiestajam ietvaram. "NO_DEVICE" – atvienojies un piedzīvo sevi realitātē, nevis ekrānā."

Māksla var būt viss

Elīnas Maliginas ekspozīcija sasaucas ar zīmīgiem notikumiem laikmetīgās mākslas vēsturē, un, iespējams, māksliniece no tiem ir ietekmējusies. Ir jāatgādina kāds izšķirošs notikums pasaules mākslas procesos, kas norisinājās pirms nedaudz vairāk kā 100 gadiem, kad Anrī Roberts Marsels Dišāns, dadaists, kubists un viens no konceptuālās mākslas pamatlicējiem, paziņoja: "Māksla var būt jebkas, ja mākslinieks saka, ka tas tā ir." Viņš 1917. gada aprīlī Neatkarīgo mākslinieku biedrības salonam Ņujorkā, kas bija izziņojis, ka pieņems jebkuru mākslas darbu, ja vien mākslinieks samaksās pieteikuma maksu, iesniedza otrādi apgrieztu pisuāru, ko nosauca "Strūklaka". Šis stāsts ir leģenda, kas, iespējams, kļuva par spožāko un absurdāko 20. gadsimta mākslas notikumu pasaulē.

Foto: Publicitātes

Elīnas Maliginas izstādītie trīs klozetpodi ar liliju pušķiem ir laikmetīgās mākslas vēstures turpinājums. Nenoliedzami, tie atgādina par dzīvībai būtiskiem bioloģiskiem procesiem, lai arī kā estētika un kategorija "skaistums" censtos pievērt uz to acis, tas ir laikmetīgās mākslas paradokss, ka māksla var būt jebkas.

Sirds

Foto: Publicitātes

Ekspozīcijas pirmajā telpā aiz slēgtiem paneļiem stikla vitrīnā ir redzams mākslas objekts – sarkana cilvēka sirds anatomiska orgāna apveidā – savilktas dūres lieluma orgāns, kurā pulsē cilvēka dzīvība. Elīnas Maliginas mamma, kurai ir vēl divi bērni un vairāki mazbērni, saka: "Mēs te izstādes atklāšanā visi esam kopā. Es zinu Elīnas sirdi, zinu, kā tas viss, ko redzam izstādē, ir tapis. Tas ir viņas redzējums, viņas izpausme. Viņas kliedziens pasaulē. Viņa ilgi nēsāja šo projektu savā sirdī. Viņā nomocījās ar to. Elīnai vajadzēja izpausties. Te ir dziļa doma. Tas nav tā – parādu to, ko varu izdarīt. Ja no 1000 cilvēkiem kaut viens sapratīs, kas te ir parādīts, tad tas ir ļoti daudz. Es zinu, kāpēc viņa provocē. Es zinu viņas sirdi. Vissvarīgākā lieta, ko no Elīnas esmu iemācījusies, ir viņas dāsnums."