Grīdas ieklāšanas māksla seko līdzi sava laika tehnoloģijām. Kad pa Latvijas laukiem klīda rokpeļņi un cirta mājas, par grīdu reizēm kalpoja uz pusēm pārzāģēti ozola baļķi, guldīti smiltīs ar apaļo pusi uz leju. 

Primitīvu māla klona grīdu veidoja, mālu sajaucot ar rupju granti un noblietējot… Lai atvieglotu grīdas kopšanu un pie reizes padarītu to siltāku, uz grīdas biezā kārtā kaisīja salmus. Tolaik nekāda lielā izvēle nebija…

Jāapsver vajadzību kopums

Vēsākā klimatā pats klasiskākais grīdas segums, teju visu grīdas segumu tēvs, ir koks. Tas labi saglabā siltumu un ir ekonomisks, jo skujkoku meži ziemeļu pusē aug bagātīgi. Laika gaitā visvairāk ir izmantots 35 mm biezs skujkoka grīdas dēlis. Divu dēļu savienojuma stabilitāti nodrošina speciāla grope – spunde. Lai dēļi nešķobītos, tos no apakšas iefrēzē. Rūpnieciski žāvētus dēļus (12% mitruma) pirms ieklāšanas sausā telpā pāris dienu notur, lai izlīdzinātos mitrums. Grīdas var gatavot arī no daudz plānākiem cēlkoka dēļiem. Tikai tad zem tiem jāveido melnā grīda, kaut vai no bieza saplākšņa.

Mūsdienās ražotāji piedāvā ļoti dažādām prasībām piemērotus grīdas segumus. Tie var būt standarta vai speciāli paredzēti mitrām telpām, piemēram, vannas istabai. 

Publiskā telpā nepieciešams grīdas segums ar paaugstinātu virsmas izturību, nereti – arī ar pretslīdes pārklājumu.