Gleznainā vietā izveidots vienotas arhitektoniskās kvalitātes visaugstāko standartu kopums, kurā neatkārtojamu ainavu veido visi dabas pamatelementi, kas kopā ar vismodernākajām inženiertehniskajām komunikācijām nodrošināti katrā, nu jau simts, savrupmāju ciemā. 

Tas nebūt nav mēģinājums vienā garā teikumā raksturot kādu pasaules turīgajiem atbilstošu dzīvesvietu, piemēram, Šveices Alpos, bet tepat Latvijā, Cēsu novada Drabešu pagastā. 

Līdzsvars starp apkārtējo vidi, attīstītu infrastruktūru un vizuālu estētiku šajā Latvijas vidējiem apstākļiem izņēmuma ciemā mēģina apliecināt, ka cilvēka un dabas harmonija ir iespējama, tā tiešām var pastāvēt. Ciemata iekšējās kārtības noteikumi paredzēti līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri neuzskata tos par rīcību ierobežojošiem, bet gan par mieru un klusumu veicinošiem. Tie paredz, ka ciematā nav žogu, vakaros un naktīs nav atļauts skaļi trokšņot, un atgādina arī to, ka, piemēram, suns ir cilvēka draugs, kas nakts laikā atrodas iekštelpās.

Komforta, tagad visās vietās un lietās piesauktās ilgtspējas, kā arī citu priekšrocību uzskaiti par šo vietu varētu turpināt daudz un ilgi. Uzreiz gan arī jāpasaka: neesmu tikko pārlasījis viduslaiku itāļu filozofa Kampanellas pazīstamo utopiju "Saules pilsēta", lai tagad to pasniegtu mūsdienu mērcē. 

Es ciemojos Amatciemā pie cilvēka, kurš tagad unikālo vietu kādreiz ir ieraudzījis, tās pārveidi izsapņojis un pēc tam arī spējis realitātē izveidot.

Viņu sauc Aivars Zvirbulis, draugu un paziņu lokā pazīstams arī kā Čiris. Savulaik sportists, augsta līmeņa orientierists, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas plašāk pazīstams kā veiksmīgs latviešu uzņēmējs, viens no karšu izdevniecības, karšu veikala "Jāņa sēta" un mākslas galerijas "Čiris" dibinātājiem un īpašniekiem, ainavists, Amatciema idejas autors un veidotājs. Ar lielu pašapziņu, spriedumos tiešs un tādēļ bieži vien neērts, pēdējos gados vismaz mediju vidē ar savām prognozēm vai vērtējumiem pavisam maz redzams vai dzirdams.

Kā Čirim klājas tagad?

A. Zvirbulis: Labi! Ja būs tikai tāda veida jautājumi, principā ar šo klasisko atbildi es pat būtu gatavs mūsu sarunu uzreiz arī noslēgt, jo man tiešām nav laika un arī vēlēšanās filozofēt par dzīvi ar svešiem cilvēkiem. No vispārīgām sarunām esmu jau noguris savā paziņu lokā.

Taču – esat šeit atbraucis, esmu laiku rezervējis un pieņēmis, pacentīsimies viens otru saprast.