Kritiķi “Skroderdienas” nokritizēja, toreiz laikam neviens nevarēja paredzēt, ka šī luga kļūs tik slavena.
Kritiķi “Skroderdienas” kritizēja, jo vērtēja komēdiju pēc drāmas principiem, bet tas ir pilnīgi cits žanrs. Ja vērtē pēc komēdijas principiem, lugā pilnīgi viss ir pēc žanra likumiem, visi āķi izmesti, visi gali sasienas, viens tēls par otru nepareizi domā, ir pārpratumi. Viss notiek raiti, katram tēlam ir savs raksturs, kas saduras ar citiem raksturiem, no tā arī rodas pārpratumi, tādēļ luga strukturāli turas kopā. Bet cilvēkiem luga tik ļoti patīk, jo tā ir ļoti tautiska, tēli tik dažādi, bet tomēr tik pazīstami, īpaši jau tās trīs klačenes. Tāpat trīs jaunieši, kuri grib pirmoreiz papīpēt un padzert, pirmās, otrās un trešās simpātijas un laimīgais pāris, kuram piedzimis bērns, izsmiekls par citādo. Es tikai baidos, ka “Skroderdienas” drīz varētu cenzēt, jo citādo izsmiešana tajā ir uz pilnu klapi.
Katra lauku māju saimniece ir lauku saimniece – tāda pati šodien kā pirms simt gadiem. Tāpat lauki jāpļauj un dārzs jāravē. Vai varat iztēloties savu dzīvi Blaumaņa laikos?
Noteikti darītu visu to pašu, ko tagad, tikai man nebūtu telefona, televizora, elektrības diemžēl. Pilsētās jau bija, bet Antonijai vēl ne. Būtu sliktāka veselības aprūpe, bet labāka pārtika un tīrāks gaiss. Neraugoties uz to, cilvēki 19. gadsimtā dzīvoja tikai vidēji 35 gadus – sievietes mira dzemdībās, un vīrieši nedzīvoja necik ilgāk, jo pārstrādājās. Es jau varētu būt gandrīz divreiz nomirusi, tas gan man nepatiktu. Es varētu dzīvot Antonijas laikos, bet nevaru teikt, ka man tas ļoti būtu paticis. Ne jau velti cilvēki centās panākt progresu. Ja jau visiem būtu patikusi tā laika dzīve, neviens neko nebūtu centies uzlabot, cilvēki nebūtu gāzušies uz pilsētu. Lauksaimniecība bija smagāka nekā tagad, tikai zirģelis un arkls. Ja gribēji jaunu māju, vajadzēja nocirst mežu, izlauzt celmus, saplēst akmeņus. Te (Ilga pamet ar roku uz saimniecību. – Aut.) senči tieši to izdarījuši. Milzīgs stallis no akmeņiem bija uzcelts, mēs tagad sēžam tā vidū. Akmeņi te palikuši no tiem laikiem, kad ledus šļūdonis gāja pāri, tie ir Skandināvijas akmeņi. Tos vajadzēja ar rokām saplēst, sanest, pastiprināt ar kaļķu javu. Vienkārši baisi. Nu, bet tad arī turējās pāri par simt gadiem.
Ne jau prieka pēc Antonijai vīru vajadzēja.
Varbūt arī prieka pēc, bet tas noteikti nebija galvenais punkts, labi ja ceturtais. Protams, Antonijas vīrs bija savācis labus strādniekus, bet, ja viņus stingri nepieskata, izlaižas, sāk dzert, gluži kā Pindaks, kas man kļuvis par Zariņu. Es, piemēram, nevarētu strādāt pašvaldībā, jo tur noteikti tiktu sociālajā dienestā, un tad man ar tiem pašiem nīstajiem dzērājiem būtu jāņemas (smejas). Ja nopietni, sociālo sistēmu vajadzētu krietni reformēt. Pieaugušam cilvēkam vajadzētu spēt pašam ar sevi tikt galā.
Man ir dusmas, kad klausos, ka padomju laikos lauki bija apdzīvotāki, jo tieši padomju laiki apzināti izpostīja visu, ja tā gudri izteiktos, sociālo audumu. Protams, arī dabiski dzīve būtu mainījusies, taču tad tā būtu mainījusies pakāpeniski...
Bet plašsaziņas līdzekļos jau arī visu laiku kultivē uzskatu, ka laukos ir grūti, smagi un sarežģīti. Nav vairs mūsu laikos ne tik grūti, ne smagi, ne sarežģīti. Turklāt es uzskatu – Latvijā nekas nav tālu, var arī darbu atrast, protams, vīriešiem vieglāk. Var paši sev darbu izdomāt, bet nē, visi skrien uz pilsētām un domā, ka tur gan būs labi. Sievietei ir grūtāk, sevišķi laiks, kamēr bērni mazi. Tas ir jāpārcieš. Par demogrāfiju man arī ir viedoklis.
Kāds ir jūsu viedoklis par demogrāfiju?
Rakstiet: “Mans viedoklis par demogrāfiju ir:...”. (Ilga ironizē, tomēr turpina pavisam nopietni. – Aut.) Tagad jaunie cilvēki ir tik šausmīgi iebaidīti, ka bērnu izaudzināt ir sarežģīti, taču tas ir pats dabiskākais, kas var būt: bērns piedzimst, un tu viņu audzini. Tagad – problēmas ar barošanu, problēmas ar guļvietu, problēmas ar odiem, problēmas ar alerģijām, problēmas ar bērnudārziem, problēmas ar savstarpējām attiecībām, problēmas ar svaigu gaisu, problēmas ar rotaļlietām, kuras var norīt un nomirt. Pilns internets ar visu, kas var kaitēt, nudien, izej ārā un liekas, ka gaiss un ūdens indīgs un vieni vienīgi maniaki riņķī. Un tad vēl bērns atņemot laiku pašam sev, nevar iet un satikties ar draugiem. Mēs tagad dzīvojam astoņdesmit gadus un vairāk, cik laika tad bērni atņem? Desmit gadus?
Jums pašai ir trīs dēli. Kad precējāties, jau zinājāt, ka gribēsiet lielu ģimeni?
Noteikti. Vecmammai, kura uzauga lielā ģimenē, bija tikai divi bērni, pati esmu augusi kā viens bērns, kaimiņos arī nebija vienaudžu, tā ka grāmatas vien arī palika. Saviem bērniem novēlēju interesantāku dzīvi.
Es gan saprotu mūsdienu jauniešus, kuri bažījas, vai laist pasaulē bērnus, gan saprotu, ka ir absurdi gaidīt lielāku drošību. Pati deviņdesmitajos gados domāju, ka pasaule ir pārāk nedroša vieta, tad nu šajos laikos man ir pusaudze. Kas jums šķiet galvenās problēmas vēl bez birokrātijas, kas Latvijai būtu jārisina, lai cilvēki justos labāk un varbūt arī laistu pasaulē vairāk bērnu?
Ar birokrātiju būtu jātiek galā. Drošība mani sevišķi nesatrauc, kā būs, tā būs. Kad karš sākās, tad gan divas nedēļas biju pārbijusies, auksti kauli, goda vārds. Vīram ir radi Vācijā, es jau iztēlojos, ka mēs pielejam savu veco mašīnu ar benzīnu līdz ūkai un laižam pie viņiem. Bet viņš jau nebrauktu, gribētu palikt senču mājās. Tagad ir iestājies tāds riebīgs līdzsvars. Cilvēks pie visa pierod. Ukraina noasiņo mūsu vietā. Krievija ir milzīga, katru dienu dzimst tūkstošiem cilvēku, un katru dienu arī tūkstošiem paliek tie astoņpadsmit gadi, kad var paraut armijā. Otrajā pasaules karā izturēja četrus gadus, tad visi bija novārdzināti. Tagad trīs gadi pagājuši, viņiem taču vārgākiem vajadzētu būt...
Lai saruna nebeigtos uz tik drūmas nots, pajautāšu – kurā vietā prioritāšu skalā jums ir rakstniecība?
Tā kā dzīve man ir ļoti daudzveidīga, tad rakstniecība pati galvenā nav. Ja cilvēkam ir zeme, tad zeme ir jāstrādā. Tas man tāds Antonijas uzstādījums, ka nevis zeme pieder cilvēkam, bet cilvēks drīzāk pieder zemei, par to ir jārūpējas. Un ģimene arī man ir svarīga. Tā ka rakstīšana varētu būt trešajā vietā.
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.