Aitkopība ir mazais bērns lauksaimniecībā, kas aiz lielajiem nav pat pamanāma.
"Jēru klubs ir vieta, kur piedzīvot, mācīties, svinēt un vienkārši būt laukos. Jēru kluba galvenās zvaigznes ir aitas. Tieši viņas mūs ir iedvesmojušas svarīgākajai Jēru kluba filosofijai: dzīvot pilnvērtīgu, laimīgu un skaistu dzīvi laukos." Tā savā mājaslapā teic Ilze un Valters Mitāni no Valmieras novada Skaņkalnes pagasta bioloģiskās ZS "Ķeiķi". Vairāk par šo dzīves filosofiju un aitu audzēšanas nozares izaicinājumiem Ilze un Valters stāsta intervijā "Agro Topam".
Kā sākās jūsu ģimenes ceļš līdz Jēru klubam?
Ilze: Saimniekot šeit sākām 2011. gadā. Tātad pirms 12 gadiem. Pirms tam diezgan bijām paceļojuši pa pasauli, tiesa, šī pasaule lielākoties bija Valmiera, Rīga, Norvēģija. Braukāt turp, šurp un atkal atpakaļ apnika, gribējās beidzot kaut kur piestāt. Lauki, Mazsalacas apkaime aizvien vilināja. Izejas pozīcija bija Valtera ģimenei pieejamā zemes platība, uz kuras tad arī lēmām bāzēties. Nākamais jautājums – ko uz šīs zemes darīt? Bijām jauni, uzsākt tādu nozari kā, piemēram, graudkopība nevarējām atļauties, jo tā prasa lielas investīcijas tehnikas iegādei un citus resursus, arī govis īsti negribējām. Sapratām, ka aitkopība varētu būt tā nozare, kas neprasa lielas sākotnējās investīcijas. Tas arī bija brīdis, kad aitkopība Latvijā sāka iet strauji uz augšu un tolaik tiešām bija perspektīva nozare. Intensīvi apmeklējām dažādus apmācību kursus un seminārus, citas saimniecības, jo nekādu zināšanu par aitkopību un bioloģisko saimniekošanu mums nebija. Katrā ziņā paldies Aitaudzētāju asociācijai, kas katru gadu rīko seminārus, tā sauktās aitu dienas demonstrējuma saimniecībās un kur vienmēr var saņemt padomu.
Pieredzi var gūt katrā saimniecībā, taču allaž jāņem vērā, ka katra saimniecība ir atšķirīga – gan ģeogrāfisku apstākļu, gan zemes platību un ganāmpulka lieluma, gan dažādu citu faktoru un iespēju ziņā. Tāpat katram pašam ir jāuzkāpj uz saviem grābekļiem un no pieļautajām kļūdām jāizdara secinājumi, ko mēs arī cenšamies darīt. Vienmēr teorija būs kaut kas viens, bet prakse – kaut kas cits. Ne vienmēr pieejamie resursi ļauj visu izdarīt tā, kā prasa teorija – ļoti pareizi.
Sākām ar pirmajām nopirktajām deviņām aitiņām – Vācijas vietējo merino šķirni, pie kuras arī esam palikuši. Latvijā šī šķirne jau bija, redzējām to, un mums tā iepatikās. Kad pienāca rudens, secinājām, ka aitām nav novietnes, turklāt vēl nesapratām, vai šis bizness mums izdosies, tāpēc būvēt jaunu novietni negribējās. Tad Valtera mamma ieteica apskatīt uz viņas zemes esošu pamestu bijušo kultūras nama ēku. Aizbraucām, izlauzāmies caur brikšņiem, atradām ēku – jumts ir, sienas ir, šo to varam pielabot, ielikt logus, drazas izmēzt, un praktiski nams ir izmantojams.
Ciemos brauca draugi, viņiem patika vērot aitas, fotografēties ar tām, un mums radās doma – klubs var būt ne tikai aitu ziemas novietne, bet kas vairāk. Aitas ir daudziem, taču aitu, kas dzīvo reālā klubā, gan citiem nav. Tā radījām šim bijušajam kultūras namam pievienoto vērtību, un radās Jēru klubs, kas nu jau kalpo kā zīmols mūsu produkcijai, pakalpojumiem un rīkotajiem pasākumiem.
Valters: Kluba ideja attīstījās arī tāpēc, ka gribējām rast kādu papildnozari aitkopībai. Lai sekmētos tikai aitkopības bizness, vajadzīgs daudz lielāks ganāmpulks nekā mūsējais, un tas savukārt prasa jaunas investīcijas un daudz vairāk darba. Maksimālais aitu skaits mums bijis ap simtu, bet šobrīd ir ap 70. Patlaban laikapstākļu izraisītā lopbarības trūkuma dēļ aitu skaitu mazinu, taču gan jau tas atjaunosies. Klubā tāpat nevar izvietot vairāk kā simts aitu. Un šis skaits knapi nodrošina izdzīvošanu, ne peļņu. Tāpēc domājām, ko vēl varam darīt. Tā radās doma pievērsties lauku tūrismam, un Jēru kluba zīmols pamatā kalpo tūrisma nozarei, ko tagad attīstām.
Ilze: Arī tūrisms mūsu saimniecībā ienāca pamazām. Sākumā tas drīzāk bija kā izmisuma solis. Piemēram, kad rudenī nokāvām jērus un, izbraukājot tā saukto Rīgas loku, pārdevām saviem klientiem gaļu, Valters mājās atgriezās ar veselu maisu tādu īsti nelikvīdu lietu kā kauli. Taču zupa no tiem ir ļoti garšīga. Bet cik tad daudz zupas ģimenes vajadzībām savārīsi? Tāpat paliek pilna saldētava ar kauliem. Un tad arī ideja bija klāt.