10 °C
Nedēļas nogalē trīs dienas Valmieras visdažādākajās pilsētas vietās – ielās, parkos, dārzos un ēkās – notiks Valmieras vasaras teātra festivāls (VVTF). Šogad festivāls veltīts ģimenēm, bet īpaši – bērnu un jauniešu auditorijai, un runās par tēmu "pieņemšana".
VVTF notiek jau astoto reizi, bet tā paspārnē izaugušais Bērnu un jauniešu teātra institūts – ceturto. Institūts piedāvā nedēļu ilgu, intensīvu apmācību programmu par bērnu un jauniešu tiesībām, vecuma posmu raksturīgākajām iezīmēm, kā arī tieši šai auditorijai rāda skatuves mākslas pamatus.
Sarunā ar "Kultūrzīmēm" režisors un VVTF Bērnu un jauniešu programmas vadītājs Jānis Znotiņš ir nevaļīgs, jo jau sākušās Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācības, kā arī ieradušies pirmie brīvprātīgie. "Būtiski, lai zobratos visi robiņi sakrīt un katrs zobratiņš saņem pareizo ķēdes posmu," par festivāla organizāciju tēlaini stāsta režisors, uzsverot, ka skatītāji šogad redzēs astoņas jaunas izrādes, kuras nevarētu notikt, ja nebūtu atsaukusies Siguldas pašvaldība ar Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālu, Leļļu teātris, Liepājas teātris un, protams, Valmieras teātris, kas "mūsu festivālam ir balstu balsts".
– Festivāla dalībnieki un arī skatītāji ir bērni un pusaudži. Bieži dzirdēts, ka viņi "to vien dara kā sēž telefonos". Vai tas tiesa?
J. Znotiņš: – Īsā atbilde – nē, tā nav taisnība. Droši vien, izsakot šādus komentārus, mēs negribam iedziļināties pusaudžu pasaulē, tik vien kā ātri pateikt par tiem telefoniem un viss. Pusaudžu fizioloģiskā attīstība jau nav mainījusies tūkstošiem gadu, mainījusies ir tikai apkārtējā informācijas telpa, protams, tā gan ir citāda. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ izveidojām Bērnu un jauniešu teātra institūtu, kur stāstām pa vecumposmiem par to, kas kurā no tiem jāapgūst, kas ir par maz… Ko viņiem vajadzētu darīt, bet ko nevajadzētu. Domāju, ka līdzīgi teksti – mūsdienu pusaudži jau tikai sēž telefonos – bija arī pirms trīsdesmit gadiem, kad pusaudži bija mūsu vecāki.
Arī par viņiem teica – tas jau tikai sēž grāmatās vai pie televizora. Mainās tikai tas rīks, ko tur rokās.
Esmu redzējis bildes ar mūsdienu tramvaju, kur "visi sēž telefonā" un tās salīdzinājis ar tramvaju pirms gadiem, kad visiem bija rokās avīzes. Visi jau kaut ko patērē. Protams, šī brīža laiki ir citādi, ja man uzdod jautājumu, kad dzīve bija vieglāka, atbildu, ka vieglāka tā bija agrāk. Mūsdienu ierīce sekundē iedod tik daudz informācijas, cik agrāk nespējām uzņemt pat mēneša laikā. Šobrīd arī mēs, pieaugušie, katru rītu "pabakstam" telefonu un, lai saprastu, kas notiek apkārt, izskrienam cauri sociālo rīku ziņu lentei. Agrāk tā nebija, toreiz pamodāmies un paskatījāmies: līst vai nelīst, zinājām, ka skolā jābūt tik un tā. Mūsdienu izaicinājumi ir daudz lielāki, tāpēc mums, pieaugušajiem, jābūt gudrākiem, šis laiks ir prasīgāks arī pret mums. Šis laiks un tehnoloģijas gan dod, gan prasa tikpat daudz, cik dod, tie ir kā savienotie trauki.
– Šī gada festivāla tēma ir pieņemšana. Ko mēs, sabiedrība, pieņemam un ko nepieņemam?
– Kontekstā ar bērnu un jauniešu teātri domājam un ceram par to, kā mēs kā mākslinieki, kā pieaugušie un kā skatītāji ar laiku kļūsim pieņemošāki pret pusaudžu pasaules skatījumu. Iespējams, kādreiz viņi kaut ko saskata un pasaka greizi, bet kur tad ir garantija, ka tas nemainās! Bieži vien esam ļoti noraidoši, bet, ja reiz esam pieauguši, jāapzinās, ka bērns un pusaudzis ir savā attīstības posmā, caur kuru reiz gājām arī mēs paši.
Protams, esam nepacietīgi, jo vēlamies, lai viņš uzreiz saprastu, ka kaut kas nav iespējams, "neies cauri" – tā tās lietas nenotiek!
Bet nav jau nekā labāka kā mācīšanās no kļūdām! Turklāt, ja tā kļūda tiek kontrolēta, nevis viņš dara pilnīgas aplamības, no kļūdām tiešām var mācīties. Arī pats par sevi varu teikt to pašu: ja dzīvē ko esmu iemācījies, tad tikai no kļūdām, zubroties tā arī neko neiemācījos.
Sabiedrības kontekstā par pieņemšanu varam skatīties dažādi, varam arī domāt par vides pieejamību mūsu festivālā, jo esam īpaši interesējušies par pieeju cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Teica gan, ka pavisam ideāls šajā jautājumā mūsu festivāls neesot, bet tas ir solis pareizajā virzienā – apzināties to, kā mums trūkst un kas jāplāno nākamajos gados. Par to aktīvi domājam, jo tas mūs uztrauc. Sabiedrībā ir ļoti dažādas nepieņemšanas tēmas – absolūti nepieņemam viendzimuma attiecības, jauni cilvēki nepieņem vecus cilvēkus un otrādi. Mums vienam otru vajadzētu pieņemt, būtu tik svarīgi censties saprast vienam otru. Saprast, kas notiek, jo šajā pasaulē jau nenotiek brīnumi no zila gaisa, visam ir likumsakarības – jo esi gudrāks un zinošāks par likumsakarībām, jo mazāk baiļu un kļūsti pieņemošāks. Teju jau jebkurš varētu iedomāties lietas, kuras tik tiešām brīdī nevar pieņemt, tas saistīts ar to, ka kaut ko līdz galam neizprotam. Iespējams, tā ir kāda noslēpta bērnības trauma. Ļoti vēlamies, lai mūsu nākotnes sabiedrība, bērni un pusaudži, izaug bez lielām traumām un aug veselīgā sabiedrībā, kur pieaugušie ir uzticības personas, nevis tie, kas uzbrēks.
