"Mājas Viesis" redaktora sleja: Smeliet drosmi mīlestībā!

Es šogad īpaši daudz domāju, kāpēc, Ziemassvētkus gaidot, sirds kļūst tik ievainojama un neaizsargāta. Varbūt tāpēc, pati sev atbildu, ka, gadiem ritot, aizvien dziļāk izjūtu šo svētku patieso un eksistenciālo jēgu. Kāda tā, manuprāt, ir?

Ziemassvētki vienmēr, kopš sevi atceros, ir bijuši manas ģimenes svētki, tie nav pieņemti un iemācīti tikai tad, kad atkal drīkstēja svinēt (bet labi, ja arī tā ar kādu noticis!), tie vienmēr bijuši manas dzīves daļa, rituāls, kas pārlaicīgi un ļoti intīmi vienojis ar visām manas ģimenes paaudzēm – vecopapu un vecomammu, kas dziedāja Jēzus baznīcas draudzes korī un vienmēr veda mani uz bērnu Ziemassvētku eglītēm baznīcā, ar mammu un tēti, kas iemācīja svētīt šos svētkus arī cauri padomju gadiem. 

Mūsu mājās visu padomju okupācijas laiku ne reizi nebija svētvakara bez eglītes ar svecītēm, bez tās īpašās atmosfēras, kad gaiss kļuva caurstrāvots un teju taustāms no neizteicamo Ziemassvētku jūtu pārpilnības. Lai kā mums kādubrīd gāja, lai cik dīvaina un pretrunu pilna dzīve bija tur, ārā, lai cik ļoti mēs paši neatbildām kādam iedomātam paraugģimenes standartam, svētvakarā bez vārdiem viens otram pateicām, cik svarīgi mēs viens otram tomēr esam un cik daudz – visu! – mēs cits citam šajā pasaulē nozīmējam. Un kādu drosmi un spēku tas mums deva šai dzīvē! Kad vēlākos gados es un brālis ar savām ģimenēm Ziemassvētkos pulcējāmies vecāku mājās pie saimes galda, vienmēr kaut uz mirkli atkal sajutām to pasargātības un drošības eņģeļa spārnu, kas mūs allaž tik ļoti ir spēcinājis.

Nu tēsmāmiņa jau sen debesu dārzos, un tagad, kad Ziemassvētkos mūsu mājās sabrauc bērni un mazbērni, sāpīgā skaidrībā varu iztēloties savas mammas sajūtas toreiz, mūs pie svētku egles gaidot. Es nezinu, vai mamma tieši tā sev jautāja, bet sevi gan pieķeru domājam – vai es spēju un spēšu savējiem vismaz svētvakarā radīt to dziļo pasargātības un drošības sajūtu, kā to prata mani vecāki un vecvecāki ar visu rūgto karu un okupāciju pieredzi? Un sirds pirmssvētkos varbūt arī tāpēc tik nemierīga, ka prasu sev – no kā lai es to sajūtu aužu šobrīd, kad pasauli plosa nelietīgu diktatoru izraisīti kari, naids un nežēlība, valstsvīru neizlēmīgums, gļēvums un viltus? Kur lai es pati ņemu drosmi, ko sniegt saviem vistuvākajiem, lai viņi spētu iet tālāk?

Atbilde, protams, ir zināma. Un mana sirds to, protams, arī zina. 

Tā ir visvienkāršākā un visgrūtākā, bet vienīgā, kas visu sien kopā, izskaidro un spēcina – mīlestība, jo tā ir un vienmēr būs mūsu drosmes avots. 

Lai celtos un kristu – par savējiem tuvumā un tālumā, par savu namu un savu zemi. Lai mums visiem mīlestības caurstrāvoti svētki, un lai no mīlestības dzimst mūsu drosme, spēks un atbildība šķirt nākamo laikmeta lappusi!

Abonē žurnālu šeit.