Reiz kādā intervijā Vaira Vīķe-Freiberga, vaicāta, ko lūgtu Laimes mātei, nosaukusi trīs vēlēšanās – lai valstī valda drošība un miers, tautā – saskaņa un pārticība un Latvija iekļautos Eiropas kopienā kā līdziniece starp nācijām un valstīm.

Likteņlēmēja mums bijusi labvēlīga – jau divdesmit gadus esam pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) un arī NATO dalībniece. Kāda būtu eksprezidentes vēlēšanās šodien? Uz sarunu aicinājām arī viņas dzīvesbiedru Imantu Freibergu, kuram tikko iznākusi atmiņu grāmata "Dari, kas jādara".

Tiekamies Rīgas pilī Valsts prezidenta rezidencē – telpas fotosesijai un sarunai laipni atvēlējis pats saimnieks. Top foto gan Baltajā, gan Sūtņu akreditācijas zālē, kuras interjeru latviešu "Art deco" stilā Anša Cīruļa izpildījumā savulaik bija pasūtījis pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste. V. Vīķei-Freibergai rokā ziedu pušķītis, ko pa ceļam uz Rīgu esmu nopirkusi Saulkrastu puķu tirdziņā. Kad pastāstu, kam un kāpēc tie domāti, pārdevēja iesaucas – ak, Vairiņai, viņa jau mūs iedabūja NATO! – un lūdz nodot labas veselības vēlējumu.

Tīmeklī var noskatīties jūsu lekciju Rīgas Stradiņa universitātē*, kur stāstāt par laiku, kad vajadzēja ļoti smagi strādāt, lai pārliecinātu dalībvalstis, ka Latvijai ir vieta NATO. Nodomāju, nez kā veiktos, ja ne jūsu spēja dabūt mūsu pusē ASV prezidentu Džordžu Bušu. Palīdzēja psiholoģes prasmes vai kas vēl?

V. Vīķe-Freiberga: Es viņu nošarmēju...

Jau no paša sākuma uz mūsu centieniem kļūt par NATO dalībvalsti pūta aukstas vēsmas – nu kā tad tā jūs varat gribēt, ja nu Krievijai nepatiks, un tādā garā. Tad vajadzēja atrast veidus, kā pieklājīgā formā to domu noslīcināt.

I. Feibergs: Vispār viņa prot runāt.