Latvijas politiķiem bieži un ne bez pamata pārmet pārmērīgu sekošanu sociālo tīklu aktualitātēm, šādi pelnot lētus popularitātes punktus kārtējā "ugunsgrēka" dzēšanā, bet valsts attīstības stratēģisko jautājumu pamešanu novārtā. 

Vai pašreizējais "ugunsgrēks", kas sākās ar traci ap mangāna rūdas pārvadājumiem caur Latviju, bet tagad paplašinājies līdz jautājumam par pilnīgu tranzīta vai pat jebkādu tirdzniecisko sakaru pārtraukšanu ar Krieviju un Baltkrieviju, arī ir šāds gadījums?

Uzreiz jāsaka, ka es atbalstu visus pasākumus, kas ierobežo Krievijas spējas turpināt agresiju pret Ukrainu, taču ar vienu nosacījumu – šiem pasākumiem ir vairāk jākaitē Krievijai, nevis Latvijai. Sankciju un ierobežojumu mērķis tomēr nav vis Latvijas ekonomiskās pašnāvības veicināšana, bet gan sarežģījumu radīšana Krievijas armijai un politiskajai vadībai. Un, ja no šāda skatu punkta paskatāmies uz pašreizējo diskusiju ap mangāna rūdu un tirdzniecību ar Krieviju vispār, tad rodas šaubas par tās saprātīgumu. Lai gan nav līdz galam publiski zināms, kāds tieši ir ES sankciju veidošanās mehānisms un procedūra, es izvēlos ticēt, ka Eiropas Savienībā, nosakot sankcijas Krievijas agresijas ierobežošanai, ir bijuši iesaistīti gan metalurģijas, gan izlūkdienestu speciālisti, nevis tās noteiktas, urbinot degunu un skatoties griestos. Protams, arī sankciju veidošanas procesā ir iespējamas pārskatīšanās, neuzmanība un citas cilvēciskas kļūdas, taču šāda varbūtība nav īpaši liela.