Šāda asociācija nāk prātā tieši rudenī, kad zeme piemirkusi no lietus kā švamme vai sūna, ko var saspiest delnā. Tāds Latvijā ik rudeni ir novembris, kad atsedzas gan mūsu valsts, gan indivīda vēsture visā griezumā un kļūst redzams kārtu pa kārtai citkārt apslēptais. Tas var izrādīties tik satricinoši, ka daudzi to nevēlas atcerēties un par to pat runāt, citi, kas to nav piedzīvojuši, ar šīm atmiņām diemžēl audzē politisko kapitālu.
Es šoruden noskatījos dokumentālo filmu ciklu, kas par abiem padomju deportāciju viļņos — 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā — izsūtīto bērnu likteņiem stāsta neizstāstāmo. Šodien šķiet gandrīz neticami, ka deportācijās izdzīvojušie bērni, nu jau būdami sirmgalvji, tomēr paguva apmeklēt savas rūgtās bērnības vietas un aizvest Latvijas zemes sauju bojā gājušo piemiņai. Paldies Dievam, šie braucieni ir iemūžināti filmās, jo tagad Putina Krievija vēsturi atkārto.