Ceturtdienu vakaros TV3 skatītāji var sekot līdzi notikumiem pašmāju seriālā "Mīļākās", kas vēsta par četrām draudzenēm, kuru dzīvē valda attiecību līkloči, kaislības un vilšanās. Viena no četru galveno varoņu lomu atveidotājām ir aktrise un dziedātāja Kristīna Zaharova. Viņa šobrīd ir Daugavpils teātra aktrise, kā arī iepriekš piedalījusies citos neatkarīgos teātra projektos un mūziklos. Seriālā "Mīļākās" viņa atveido ugunīgās Signes lomu, kas visnotaļ bijis sava veida izaicinājums. Sarunā ar aktrisi un dziedātāju Kristīnu Zaharovu par Signes lomu, ugunīgiem raksturiem, retrītiem, sieviešu draudzību, sapni par aktrises profesiju.
Ko tu sākumā nodomāji par Signes lomu un raksturu, kad tev piedāvāja filmēties seriālā "Mīļākās"? Kāda tev bija pirmā iepazīšanās ar lomu.
K. Zaharova: Mani uzreiz pabrīdināja, ka Signes lomā būs jāfilmējas intīmajās ainās. Pamatā es gāju uz šo lomu ar atvērtu sajūtu, biju gatava ļauties piedzīvojumam un izaicinājumam. Man svarīgākais bija, lai nebūtu nekādu aizspriedumu, jo Signi nevarētu parādīt bez šīm intīmajām ainām. Ja spēlētu kādu kautrīgu meiteni, tad tā būtu cita lieta. Signei nav kompleksu un aizspriedumu. Man šķiet, ka kopā ar radošo komandu atveidojām Signes lomu tādu, kādai tai jābūt.
Kas tev šķita izaicinošākais, atveidojot Signes lomu? Kas varbūt bija tāds, ko Signe varētu izdarīt, bet tu īstajā dzīvē — ne?
Noteikti daudz ko. Varēju mācīties no Signes šo uzdrošināšanos un drosmi. Viņa ir ļoti neatlaidīga un pašpārliecināta. Man patika šajā lomā tas, ka viņai nevajag ne mācītājus, ne psihologus, ne skolotājus. Viņa pati tiek ar visu galā! Protams, viņa nav perfekta, jo viņai arī ir savi pārdzīvojumi un bailes, kas sakņojas ļoti dziļi viņā pašā. Taču viņa pati spēj lieliski tikt ar to galā. Esmu ļoti jūtīgs cilvēks, jo esmu paškritiska, man ir spēcīga pašrefleksija. Signei piemīt ugunīgs raksturs, bet pati pēc dabas jūtos vairāk kā introverts. Agrāk raksturoju sevi kā 100% ekstravertu, bet tagad man šķiet, ka tomēr esmu ekstravertais introverts. Man patīk būt nelielās kompānijās. Turpretī Signe ir vairāk tāda kā lokomotīve, kas vada pārējos uz priekšu.

Domāju, ka teātra un kino pasaulē ir daudz prototipu. Bieži dzīvē var sastapt tādas sievietes kā Signe?
Jā, noteikti! Tādas ugunīgas sievietes tiešām eksistē. Tas nav nekas izfantazēts, varbūt kāda skatītāja var pat atpazīt sevī šādas rakstura īpašības. Arī tie paši mīlestības trijstūri, kuros ir iesaistīta Signe. Domāju, ka daudzas sievietes dzīves laikā ir saskārušās ar šo. Bieži sievietes arī varbūt pat nezina, ka ir iesaistītas mīlestības trijstūrī.
Man šķiet, ka bieži seriālos vīrieši ir tie intrigu vērpēji. Taču šajā seriālā ir atspoguļota arī sieviešu pasaule, kurā sievietes mēdz vērpt intrigas vai būt ugunīgas kā Signe.
Jā, ir stereotips, ka parasti tie ir vīrieši. Man šķiet, ka sievietes uz to iet, ja viņām trūkst kaut kā tieši emocionālā ziņā. Ja sieviete ir brīva, tad viņai nav ko zaudēt, piemēram, kā Signei. Viņa ir brīva un var darīt, ko vēlas, jo katram ir savas vērtības un iekšējie principi. Man šķiet, ka nevajag nevienu nosodīt. Mēs nezinām, kad paši varam nokļūt līdzīgā situācijā. Manuprāt, visiem ir jābūt pieņemošākiem un cieņpilniem pret citiem. Ir jānovērtē citam citu. Arī nav jādzenas pēc tā, ko redzam sociālajos medijos, jo daudz kas no tā nav īsts. Mani šajā seriālā saista arī tas, ka tas galu galā ir par draudzību. Ir interesanti, cik dažāda dzīve ir katrai no galvenajām varonēm, bet viņas spēj atrast laiku, lai satiktos. Galvenās varones saista cieša draudzība, kā arī viņas atbalsta viena otru. Jo vecāki mēs esam, jo vairāk mums ir atbildības, tāpēc ir grūtāk atrast laiku draugiem.
Jā, sieviešu ikdiena ir pilna dažādu pienākumu, tāpēc sieviešu draudzība ir kaut kas tāds, kas parasti ļauj tām uzelpot un izrunāties.
Parasti saka: sievietēm vajag biežāk komunicēt savā starpā nekā vīriešiem. Man šķiet jauki, ka pastāv tādi sieviešu retrīti, tikšanās, aktivitātes. Parasti šādos pasākumos satiekas pilnīgi nepazīstamas sievietes un runā par kaut kādām noteiktām tēmām vai veic kopīgas aktivitātes.
Vai esi piedalījusies sieviešu retrītos?
Jā! Parasti tajos ir kaut kāda vienota tēma un uzdevumi. Tas bieži ir kaut kas radošs un vērsts uz pašrefleksiju. Šādos pasākumos noteikti var iepazīties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Esmu bijusi arī uz grupas nodarbību, kurā veicu dažādus elpošanas vingrinājumus. Taču Signei neko no šī visa nevajag (smejas). Tomēr ir lieliski, ka mūsdienās ir tik daudz un dažādu iespēju, kā sevi pilnveidot un iepazīt.
Bieži cilvēkiem ir daudz un dažādi stereotipi par retrītiem, ka tie patiesībā nekādas izmaiņas neveic.
Mēs jau bieži domājam, ka mūsu iekšējās lietas un sajūtas ir kaut kas ļoti unikāls. Patiesībā daudzi cilvēki izdzīvo līdzīgas sajūtas. Situācijas ir dažādas, taču sajūtu spektrs ir ļoti līdzīgs. Kāds par kaut ko pārdzīvo vairāk, cits mazāk. Mums nav jābaidās, ka kāds mūs nesapratīs, jo visi par kaut ko pārdzīvo, no kaut kā baidās, bet iet un dara. Pašrefleksija — tā ir vērtīga lieta. Tik vien jāatceras — jo mazāk mēs paši kultivējam negatīvismu un rakņājamies sevī, jo labāk. Tā ir kā rēta, kuru visu laiku cenšamies no jauna uzplēst. Vajag tomēr fokusu turēt uz pozitīvo. Tad arī mainās mūsu pašsajūta uz labo pusi.
Kā veicās sadarboties ar pārējām aktrisēm seriālā? Vai iepriekš biji pazīstama ar kādu no viņām?
Iepriekš attālināti pazinu Leldi Dreimani, taču ar pārējām meitenēm iepazināmies filmēšanās laukumā. Ātri sajutām cita citu un mums bija viegli sastrādāties. Valdīja koleģiāla un forša sajūta ar visiem partneriem, arī vīriešu lomu atveidotājiem. Bija arī jauka sadarbība ar režisoru Didzi Eglīti, es viņam ļoti uzticējos. Viņam izdevās radīt mierīgu atmosfēru filmēšanās laukumā. Protams, filmēšanās process bija intensīvs, taču Didzis spēja radīt miera sajūtu. Viņš palīdzēja iejusties un atraisīties.
Tu strādā Daugavpils teātrī, kas ir atšķirīga pasaule, ja salīdzinām ar kino. Kā tu jūties kino pasaulē un teātrī?
Kino pasaulē kamera ļoti jūt nianses. Šeit nevajag neko spēlēt tik plaši, ja salīdzinām ar teātri. Piemēram, seriāla filmēšanās procesā man bija nepierasti, ka mēs vienā dienā varam nofilmēt 10. sērijas 5. ainu un, piemēram, 1. sērijas 7. ainu. Ir jāpielāgojas — tas ir izaicinājums. Teātrī stāsts parasti ir hronoloģisks, tāpēc to radi uz vietas. Tās tiešām ir divas atšķirīgas pasaules, bet man tās abas ļoti patīk. Dziedāšana ir vēl kaut kas pilnībā cits. Man ļoti patīk mūzikli, kuros varu gan dziedāt, gan dejot, gan atveidot lomu.
Radošā pasaule tev atklājās ar dziedāšanu?
Jā, es dziedu jau no trīs gadu vecuma.

Kad tev radās sapnis par teātri un aktrises profesiju?
Atceros, ka bērnībā man patika staigāt pa kāpnēm. Tās man asociējās ar kāpnēm uz skatuves, ko redzēju televizorā. Tomēr apzināts ceļš aktrises profesijā sākās ar to, ka aizbraucu uz meistarklasi pie vokālā pedagoga un viņa man teica, ka tiek uzņemts aktieru kurss Valērija Garkaļina vadībā estrādes fakultātē. Kad izdzirdēju vārdu salikumu "estrādes fakultāte", nodomāju, ka tas būs saistīts pamatā ar mūziku. Taču mums vajadzēja sagatavot arī dzejoli, prozu un fabulu. Mums bija nodarbības, kādas parasti ir aktieru kursā, kā arī papildu ansamblis, dziedāšana. Viņš gribēja, lai esam multifunkcionāli izpildītāji, kuri var piedalīties gan mūziklos, gan dramatiskajās izrādēs. Viens no pēdējiem projektiem, kas top pie mums Daugavpils teātrī, ir muzikālā izrāde "Īkstīte", kurā atveidošu Burves lomu.
Pēc mācībām Maskavā devies uzreiz strādāt Daugavpils teātrī?
Īsti nē. Pastrādāju nedaudz Maskavā ar mūzikliem saistītos teātros. 2017. gadā pārcēlos uz dzīvi atpakaļ Rīgā, man gribējās pabūt nedaudz brīvam putnam, tāpēc pastrādāju neatkarīgajos producenta Aigara Dinsberga projektos, kā arī sadarbojos ar producentu Jāni Kļaviņu un piedalījos viņa rīkotajos koncertos. 2018. gadā piedalījos Daugavpils teātra mūziklā "Džeina Eira" kā viesmāksliniece un no 2019. gada esmu Daugavpils teātra štatā.
Vai Maskavā teātra vide bija daudz lielāka un intensīvāka?
Protams, Maskavā vide ir lielāka. Tā ir iespēju pilsēta. Protams, vajag nedaudz asākus elkoņus, lai tiktu kādos projektos. Taču mana filozofija ir tāda — ja tev kaut kur ir jābūt, tad tu tur tiksi. Ja tas ir tavs projekts un loma, tad tā pie tevis atnāks. Man dažkārt liekas, ka kaut kam neesmu gatava, tāpēc man iekšēji vajag sagatavoties. Ieguvu vienu padomu — ja iespēja pie tevis atnāk, tad tu esi tai gatava! Lai arī iekšēji mums reizēm liekas, ka ne.

Kristīnas Zaharovas PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs vislabāk raksturo!
Atklāta, pretimnākoša, domīga.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Agrāk būtu teikusi, ka bez kafijas, taču jau kopš jūnija to nedzeru. Man šķiet, ka nevajag tik ļoti pieķerties lietām, ir jānovērtē vienkāršas lietas, kas mums ir dotas katru dienu. Ir jāmācās baudīt, jo tas nemaz nav tik vienkārši.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Darbs pie Aleksandra Vampilova izrādes "Pīļu medības". Tajā es spēlēju galvenā varoņa sievu Gaļinu. Aktiera dzīves ceļā šis darbs man bija emocionāli sarežģīts izaicinājums.
Labākā izklaide?
Man patīk aiziet uz restorānu un baudīt garšīgu ēdienu.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
Ceturtdienu vakaros TV3 skatītāji var sekot līdzi notikumiem pašmāju seriālā "Mīļākās", kas vēsta par četrām draudzenēm, kuru dzīvē valda attiecību līkloči, kaislības un vilšanās. Viena no četru galveno varoņu lomu atveidotājām ir aktrise un dziedātāja Kristīna Zaharova. Viņa šobrīd ir Daugavpils teātra aktrise, kā arī iepriekš piedalījusies citos neatkarīgos teātra projektos un mūziklos. Seriālā "Mīļākās" viņa atveido ugunīgās Signes lomu, kas visnotaļ bijis sava veida izaicinājums. Sarunā ar aktrisi un dziedātāju Kristīnu Zaharovu par Signes lomu, ugunīgiem raksturiem, retrītiem, sieviešu draudzību, sapni par aktrises profesiju.
Ko tu sākumā nodomāji par Signes lomu un raksturu, kad tev piedāvāja filmēties seriālā "Mīļākās"? Kāda tev bija pirmā iepazīšanās ar lomu.
K. Zaharova: Mani uzreiz pabrīdināja, ka Signes lomā būs jāfilmējas intīmajās ainās. Pamatā es gāju uz šo lomu ar atvērtu sajūtu, biju gatava ļauties piedzīvojumam un izaicinājumam. Man svarīgākais bija, lai nebūtu nekādu aizspriedumu, jo Signi nevarētu parādīt bez šīm intīmajām ainām. Ja spēlētu kādu kautrīgu meiteni, tad tā būtu cita lieta. Signei nav kompleksu un aizspriedumu. Man šķiet, ka kopā ar radošo komandu atveidojām Signes lomu tādu, kādai tai jābūt.
Kas tev šķita izaicinošākais, atveidojot Signes lomu? Kas varbūt bija tāds, ko Signe varētu izdarīt, bet tu īstajā dzīvē — ne?
Noteikti daudz ko. Varēju mācīties no Signes šo uzdrošināšanos un drosmi. Viņa ir ļoti neatlaidīga un pašpārliecināta. Man patika šajā lomā tas, ka viņai nevajag ne mācītājus, ne psihologus, ne skolotājus. Viņa pati tiek ar visu galā! Protams, viņa nav perfekta, jo viņai arī ir savi pārdzīvojumi un bailes, kas sakņojas ļoti dziļi viņā pašā. Taču viņa pati spēj lieliski tikt ar to galā. Esmu ļoti jūtīgs cilvēks, jo esmu paškritiska, man ir spēcīga pašrefleksija. Signei piemīt ugunīgs raksturs, bet pati pēc dabas jūtos vairāk kā introverts. Agrāk raksturoju sevi kā 100% ekstravertu, bet tagad man šķiet, ka tomēr esmu ekstravertais introverts. Man patīk būt nelielās kompānijās. Turpretī Signe ir vairāk tāda kā lokomotīve, kas vada pārējos uz priekšu.

Domāju, ka teātra un kino pasaulē ir daudz prototipu. Bieži dzīvē var sastapt tādas sievietes kā Signe?
Jā, noteikti! Tādas ugunīgas sievietes tiešām eksistē. Tas nav nekas izfantazēts, varbūt kāda skatītāja var pat atpazīt sevī šādas rakstura īpašības. Arī tie paši mīlestības trijstūri, kuros ir iesaistīta Signe. Domāju, ka daudzas sievietes dzīves laikā ir saskārušās ar šo. Bieži sievietes arī varbūt pat nezina, ka ir iesaistītas mīlestības trijstūrī.
Man šķiet, ka bieži seriālos vīrieši ir tie intrigu vērpēji. Taču šajā seriālā ir atspoguļota arī sieviešu pasaule, kurā sievietes mēdz vērpt intrigas vai būt ugunīgas kā Signe.
Jā, ir stereotips, ka parasti tie ir vīrieši. Man šķiet, ka sievietes uz to iet, ja viņām trūkst kaut kā tieši emocionālā ziņā. Ja sieviete ir brīva, tad viņai nav ko zaudēt, piemēram, kā Signei. Viņa ir brīva un var darīt, ko vēlas, jo katram ir savas vērtības un iekšējie principi. Man šķiet, ka nevajag nevienu nosodīt. Mēs nezinām, kad paši varam nokļūt līdzīgā situācijā. Manuprāt, visiem ir jābūt pieņemošākiem un cieņpilniem pret citiem. Ir jānovērtē citam citu. Arī nav jādzenas pēc tā, ko redzam sociālajos medijos, jo daudz kas no tā nav īsts. Mani šajā seriālā saista arī tas, ka tas galu galā ir par draudzību. Ir interesanti, cik dažāda dzīve ir katrai no galvenajām varonēm, bet viņas spēj atrast laiku, lai satiktos. Galvenās varones saista cieša draudzība, kā arī viņas atbalsta viena otru. Jo vecāki mēs esam, jo vairāk mums ir atbildības, tāpēc ir grūtāk atrast laiku draugiem.
Jā, sieviešu ikdiena ir pilna dažādu pienākumu, tāpēc sieviešu draudzība ir kaut kas tāds, kas parasti ļauj tām uzelpot un izrunāties.
Parasti saka: sievietēm vajag biežāk komunicēt savā starpā nekā vīriešiem. Man šķiet jauki, ka pastāv tādi sieviešu retrīti, tikšanās, aktivitātes. Parasti šādos pasākumos satiekas pilnīgi nepazīstamas sievietes un runā par kaut kādām noteiktām tēmām vai veic kopīgas aktivitātes.
Vai esi piedalījusies sieviešu retrītos?
Jā! Parasti tajos ir kaut kāda vienota tēma un uzdevumi. Tas bieži ir kaut kas radošs un vērsts uz pašrefleksiju. Šādos pasākumos noteikti var iepazīties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Esmu bijusi arī uz grupas nodarbību, kurā veicu dažādus elpošanas vingrinājumus. Taču Signei neko no šī visa nevajag (smejas). Tomēr ir lieliski, ka mūsdienās ir tik daudz un dažādu iespēju, kā sevi pilnveidot un iepazīt.
Bieži cilvēkiem ir daudz un dažādi stereotipi par retrītiem, ka tie patiesībā nekādas izmaiņas neveic.
Mēs jau bieži domājam, ka mūsu iekšējās lietas un sajūtas ir kaut kas ļoti unikāls. Patiesībā daudzi cilvēki izdzīvo līdzīgas sajūtas. Situācijas ir dažādas, taču sajūtu spektrs ir ļoti līdzīgs. Kāds par kaut ko pārdzīvo vairāk, cits mazāk. Mums nav jābaidās, ka kāds mūs nesapratīs, jo visi par kaut ko pārdzīvo, no kaut kā baidās, bet iet un dara. Pašrefleksija — tā ir vērtīga lieta. Tik vien jāatceras — jo mazāk mēs paši kultivējam negatīvismu un rakņājamies sevī, jo labāk. Tā ir kā rēta, kuru visu laiku cenšamies no jauna uzplēst. Vajag tomēr fokusu turēt uz pozitīvo. Tad arī mainās mūsu pašsajūta uz labo pusi.
Kā veicās sadarboties ar pārējām aktrisēm seriālā? Vai iepriekš biji pazīstama ar kādu no viņām?
Iepriekš attālināti pazinu Leldi Dreimani, taču ar pārējām meitenēm iepazināmies filmēšanās laukumā. Ātri sajutām cita citu un mums bija viegli sastrādāties. Valdīja koleģiāla un forša sajūta ar visiem partneriem, arī vīriešu lomu atveidotājiem. Bija arī jauka sadarbība ar režisoru Didzi Eglīti, es viņam ļoti uzticējos. Viņam izdevās radīt mierīgu atmosfēru filmēšanās laukumā. Protams, filmēšanās process bija intensīvs, taču Didzis spēja radīt miera sajūtu. Viņš palīdzēja iejusties un atraisīties.
Tu strādā Daugavpils teātrī, kas ir atšķirīga pasaule, ja salīdzinām ar kino. Kā tu jūties kino pasaulē un teātrī?
Kino pasaulē kamera ļoti jūt nianses. Šeit nevajag neko spēlēt tik plaši, ja salīdzinām ar teātri. Piemēram, seriāla filmēšanās procesā man bija nepierasti, ka mēs vienā dienā varam nofilmēt 10. sērijas 5. ainu un, piemēram, 1. sērijas 7. ainu. Ir jāpielāgojas — tas ir izaicinājums. Teātrī stāsts parasti ir hronoloģisks, tāpēc to radi uz vietas. Tās tiešām ir divas atšķirīgas pasaules, bet man tās abas ļoti patīk. Dziedāšana ir vēl kaut kas pilnībā cits. Man ļoti patīk mūzikli, kuros varu gan dziedāt, gan dejot, gan atveidot lomu.
Radošā pasaule tev atklājās ar dziedāšanu?
Jā, es dziedu jau no trīs gadu vecuma.

Kad tev radās sapnis par teātri un aktrises profesiju?
Atceros, ka bērnībā man patika staigāt pa kāpnēm. Tās man asociējās ar kāpnēm uz skatuves, ko redzēju televizorā. Tomēr apzināts ceļš aktrises profesijā sākās ar to, ka aizbraucu uz meistarklasi pie vokālā pedagoga un viņa man teica, ka tiek uzņemts aktieru kurss Valērija Garkaļina vadībā estrādes fakultātē. Kad izdzirdēju vārdu salikumu "estrādes fakultāte", nodomāju, ka tas būs saistīts pamatā ar mūziku. Taču mums vajadzēja sagatavot arī dzejoli, prozu un fabulu. Mums bija nodarbības, kādas parasti ir aktieru kursā, kā arī papildu ansamblis, dziedāšana. Viņš gribēja, lai esam multifunkcionāli izpildītāji, kuri var piedalīties gan mūziklos, gan dramatiskajās izrādēs. Viens no pēdējiem projektiem, kas top pie mums Daugavpils teātrī, ir muzikālā izrāde "Īkstīte", kurā atveidošu Burves lomu.
Pēc mācībām Maskavā devies uzreiz strādāt Daugavpils teātrī?
Īsti nē. Pastrādāju nedaudz Maskavā ar mūzikliem saistītos teātros. 2017. gadā pārcēlos uz dzīvi atpakaļ Rīgā, man gribējās pabūt nedaudz brīvam putnam, tāpēc pastrādāju neatkarīgajos producenta Aigara Dinsberga projektos, kā arī sadarbojos ar producentu Jāni Kļaviņu un piedalījos viņa rīkotajos koncertos. 2018. gadā piedalījos Daugavpils teātra mūziklā "Džeina Eira" kā viesmāksliniece un no 2019. gada esmu Daugavpils teātra štatā.
Vai Maskavā teātra vide bija daudz lielāka un intensīvāka?
Protams, Maskavā vide ir lielāka. Tā ir iespēju pilsēta. Protams, vajag nedaudz asākus elkoņus, lai tiktu kādos projektos. Taču mana filozofija ir tāda — ja tev kaut kur ir jābūt, tad tu tur tiksi. Ja tas ir tavs projekts un loma, tad tā pie tevis atnāks. Man dažkārt liekas, ka kaut kam neesmu gatava, tāpēc man iekšēji vajag sagatavoties. Ieguvu vienu padomu — ja iespēja pie tevis atnāk, tad tu esi tai gatava! Lai arī iekšēji mums reizēm liekas, ka ne.

Kristīnas Zaharovas PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs vislabāk raksturo!
Atklāta, pretimnākoša, domīga.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Agrāk būtu teikusi, ka bez kafijas, taču jau kopš jūnija to nedzeru. Man šķiet, ka nevajag tik ļoti pieķerties lietām, ir jānovērtē vienkāršas lietas, kas mums ir dotas katru dienu. Ir jāmācās baudīt, jo tas nemaz nav tik vienkārši.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Darbs pie Aleksandra Vampilova izrādes "Pīļu medības". Tajā es spēlēju galvenā varoņa sievu Gaļinu. Aktiera dzīves ceļā šis darbs man bija emocionāli sarežģīts izaicinājums.
Labākā izklaide?
Man patīk aiziet uz restorānu un baudīt garšīgu ēdienu.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
3 °C





































































































































































































































































