"Mums bija jāiet pašiem savs, grūts ceļš," atceroties laikus, kad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā pacietīgi risinātas sarunas par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, teic nu jau pensionētais Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks un diplomāts Mārtiņš Virsis. Bet 80. gadu sākumā, toreiz vēl kā LKP CK Partijas vēstures institūta līdzstrādnieks, Virša kungs bija arī starp tiem jaunajiem vēsturniekiem, kas kliedēja padomju okupācijas laika melus par Latvijai liktenīgajiem notikumiem 1940. gadā. Tad nācies lasīt lekcijas arī "darba kolektīviem". "Atceros braucienu uz Sedu ap 1988. gadu. Tur publikai pamatdoma bija tāda: "Kāpēc jūs, latvieši, pret mums tā izturaties? Mēs pret jums ar atvērtu sirdi, bet jums akmens azotē!"," intervijā "Latvijas Avīzei" stāsta M. Virsis.
Deviņdesmito gadu intervijās sacījāt, ka ārlietās strādājat "pienākuma pēc" un vēlaties atgriezties pie vēstures, jo "sirds velk uz to pusi". Tomēr palikāt pie diplomātijas. Vai šī joma ievelk?
M. Virsis: Diplomātija varbūt arī nav ļoti ievelkoša, taču ir smags, aptverošs darbs, kas ar laiku novirzes vairs nepieļauj. Vēl 2000. gadā tiešām tā domāju un teicu, bet dažus gadus vēlāk sapratu, ka tā nebūs. Pirmkārt, nākusi jauna vēsturnieku paaudze. Otrkārt, lai vēstures lietas darītu tādā līmenī, kādā iedomājos, vajadzētu pusi dienas visu nedēļu. Domāju, tajā ziņā manā dzīvē vairs nekas nemainīsies. Ja nu vienīgi kāda diskusijas vērta ideja izprovocēs. Bet teikt jau man būtu ko.
Piemēram?
Piemēram, ka pārņemam modīgus un pārsvarā anglosakšu vēstures zinātnei raksturīgus terminus un jēdzienus, kas ne īpaši atbilst Latvijas vēstures realitātei. Piemēram, "valsts konstruēšana" vai "nācijas konstruēšana".
Varbūt anglosakšiem nav citu jēdzienu, kā šos procesus precīzāk aprakstīt, bet latviski būtu jāpaliek pie "valsts izveides", "nācijas izveidošanās", kas ir plūstošāk, organiskāk un, ja gribat, iekļaujošāk.
Nācijas vai valsts "konstruēšana" man vairāk asociējas ar Josifa Visarionoviča Staļina "dvēseļu inženieriju". Gribētu pateikt, ka esam aizmirsuši vācu rakstnieka Emīla Ludviga vārdus, ka cilvēks reālajā dzīvē vienmēr ir daudz dabiskāks nekā tas piemineklis, ko viņam pēc tam uzceļ pēcnācēji. Lietas nav vien baltas vai melnas. Kaut vācu komiķis Karls Valentīns reiz teicis, ka visas lietas jāaplūko vismaz no trim pusēm – labās, sliktās un smieklīgās.
Bet, kā bija 80. gadu beigās, kad pulciņš jauno vēsturnieku sākāt stāstīt, tajā skaitā "Lauku Avīzē", par lietām, par kurām agrāk nedrīkstēja ne ieminēties?
Patiesībā tajā atelpas periodā no padomju ideoloģijas mana un manu kolēģu doma bija izmantot iespēju, ko deva laiks, lai reiz par visām reizēm uzrakstītu, ko nesis 1939. gada 23. augusta Staļina–Hitlera jeb Molotova–Ribentropa pakts. Vēsturnieku vidū, vismaz 80. gadu sākumā, zināja, ka tāds bijis. Ja kāds teica, ka nezina, tad vai nu cilvēks sadarbojās ar VDK, vai arī bija muļķis.
Ideja bija tāda: lai kas ar mums notiktu, vismaz būsim par to atklāti uzrakstījuši. To pēc tam apgāzt būtu grūti.
Te jāsaka paldies toreizējam "Lauku Avīzes" galvenajam redaktoram Voldemāram Krustiņam, ka viņš toreiz piekrita to visu publicēt, kas nemaz nebija tik pašsaprotami.
Jums jau vēl līdzās bija tādi, kas aizstāvēja 1940. gada "sociālistiskās revolūcijas" ideju. Un viņi bija augstākos amatos.
Jā, tolaik smējāmies par Latvijas kompartijas Centrālkomitejas sekretāra Jāņa Vagra "Naudītes pagasta sociālistiskās revolūcijas teoriju", jo Vagris apgalvoja, ka viņa dzimtajā Naudītes pagastā sociālistiskā revolūcija notikusi gan. Bet vēsturnieku aprindās debates, kā vērtēt to vai citu 1939./1940. gada procesu, ritēja visu laiku. Kad mēģināju vēl marksisma dogmu ietvarā pateikt, ka Kārļa Ulmaņa laikā Latvijā nekāda "fašisma" nebija, bet bija autoritārs un pēc tam autokrātisks nacionālkonservatīvs režīms, kolēģis uz mani kliedza: "Starptautiskās komunistiskās internacionāles 1936. gada kāda tur plēnuma rezolūcijas par Ulmaņa fašistisko režīmu neatcels nekad un neviens!" Tas bija Ēriks Žagars kādā 1986. gadā.
9.2 °C
