30. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Poznaņas sacelšanās apspiešana

1956. gada 30. jūnijā. Pirms 70 gadiem PSRS pakļautais komunistiskās Polijas režīms ar armijas un tanku palīdzību nežēlīgi apspieda strādnieku nemierus Poznaņā.

Neapmierinātība ar sliktajiem darba un dzīves apstākļiem, produktu trūkumu, augstajām cenām, zemajām algām un to aizkavēšanu industriālajā pilsētā rūga vismaz kopš 1955. gada. Daudzus saniknoja propaganda, ka strādnieki dzīvo lieliski, bet dzīve rādīja pretējo, kaut karš bija beidzies jau sen. Labi klājās vien priviliģētajiem partijniekiem. Dusmas strādniekos, kuru vidū netrūka vācu okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieku, raisīja arī vietējo komunistu pūles veidot Polijā 1:1 PSRS tipa režīmu, ignorējot vietējās īpatnības. Nemiernieki nebija pret sociālismu, bet vēlējās, lai tas būtu poļu, nevis padomju tipa. Poznaņas sacelšanās izrādījās pirmais nopietnais iedzīvotāju protests pēckara Polijā un viens no pirmajiem PSRS pakļautajā Austrumeiropā.

Nemieri sākās 28. jūnija rītā kā stihisks Poznaņas lokomotīvju būves uzņēmuma, pazīstama kā Cegeļska rūpnīca, strādnieku streiks. Tas izvērtās ielu demonstrācijās ar ekonomisku prasību lozungiem. Ap 100 tūkstošu cilvēku pūlis pārņēma pilsētas centru. Kad izplatījās valodas, ka sarunām ar valdību sūtītie delegāti arestēti, situācija kļuva vardarbīga. Tika ieņemti milicijas iecirkņi, cietumi, vairākas citas valdības iestādes. Streikotāji sāka bruņoties. 28. jūnijā ap pusdienlaiku Poznaņas centrā atskanēja pirmie šāvieni. Vietējā vara atskārta, ka vairs nekontrolē situāciju. Apspiest dumpi nosūtīja Padomju Savienībā dzimušu ģenerāli Staņislavu Poplavski – poli tikai pēc pases. Visu militāro karjeru viņš bija veidojis Staļina PSRS un sarkanās armijas rindās Otrā pasaules kara gados. Poplavskis nemieru apspiešanā iesaistīja karaspēku un drošībniekus no citiem Polijas reģioniem – ap 10 tūkstošus karavīru un drošības dienestu darbinieku, kā arī ap 400 bruņutehnikas vienības. Viņiem iestāstīja, ka sadumpojušies "vācu provokatori". Pret pūli atklāja uguni, taču kontroli pār pilsētu represīvās struktūras atguva vien 30. jūnijā. 746 personas arestēja. Upuru skaits precīzi nav zināms. Uzskata, ka nogalināja vismaz 57 cilvēkus, taču patiesais skaits varētu tuvoties simtam. Ap 600 cilvēku ievainoja.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Jaunais Zemgalietis", 1926. gada 30. jūnijā

Dobele. 24. jūnijā Jāņu dienas vakarā Dobeles tautas nama savienība bija sarīkojusi tautas svētkus ar J. Akuratera lugas "Viesturs" izrādi brīvā dabā. Svētki iesākās pulksten 5 pēc pusdienas ar mūsu senču gājienu no Dobeles pagasta nama uz pilsdrupām. Ar mūziku priekšgalā garā rindā gāja un gāja senie Zemgales bajāri un kareivji pa Dobeles ielām. Šķēpi un vairogi laistījās saulē. Neiztrūka arī tautu meitu krāšņos tautiskos uzvalkos. Visi pilsētas iedzīvotāji iznākuši uz ielas, lai noskatītos gājienā. Priekš izrādes lugas režisors, pazīstamais mākslinieks Kristaps Linde runāja par teātra izrādēm brīvā dabā, īsos un saistošos vārdos attēlojot šo izrāžu vēsturiskās saites un dodot arī tuvāku tā laikmeta raksturojumu, no kura Akuraters ņēmis vielu "Viesturam". Tad sākās izrāde, kurai sevišķu jaukumu piedeva dekorētās pils drupas. Tituļa lomu, Viesturu tēloja pats K. Linde. Spēks, ideālisms un traģisms sasniedza vispilnīgāko atveidu. Daudzi no publikas raudāja. Šādu tēlojumu dobelnieki ilgi nebij redzējuši. Spēcīgs un raksturīgs bija arī Gerds. Tautgodis kā pienākas veikls un viltīgs. No labākiem tēlojumiem vēl atzīmējami Meindorps mūks, Žubis un Dzintra. Tautas un dejotāju varēja būt vairāk. Tomēr visumā izrāde izdevās spīdoši. Izrīkojums apmeklēts bij vidēji. Pie mērenākām ieejas cenām publikas būtu bijis daudz vairāk. Atlikums par labu vietējā tautas nama būvei.