Matkules pusē jau 19. gadsimtā darbojās Pūces ūdensdzirnavas, kur bez graudu malšanas veikta arī vilnas apstrāde un strādājusi kokzāģētava. 

Sākumā dzirnavu mehānismi darbināti ar vairākiem ūdensratiem, kas atradušies starp abām dzirnavu ēkām. Kad aptuveni puskilometru augšpus dzirnavām izveidots jauns aizsprosts, Imulas upes ūdens novadīts uz dzirnavām pa kanālu un uzstādītas trīs turbīnas. Būvējot ceļu uz Matkules centru, ap 1970. gadu kanāls aizbērts un dzirnavu pakalpojumi vairs nav bijuši vajadzīgi.

“Izmantojot elektrību, pēdējo reizi graudus lopbarībai malām 2014. gadā,” stāsta Pūces dzirnavu iemītniece Gundega Višmane, kuras vīrs Emīls Edgars Višmanis dzirnavas no vietējā kolhoza iegādājies pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, daļēji norēķinoties ar privatizācijas sertifikātiem.