Balerīnai Mirdzai Griķei bija divi mūža sapņi: viens – vēl bērnībā viņa sapņoja kļūt par izcilu dejotāju; otrs – gandrīz neīstenojams, bet rūpīgi glabāts sirdī un dvēselē. Un tomēr arī šis sapnis piepildījās – pēc 56 gariem gadiem!

1938. gada 11. decembra agrais rīts. Operas nams auksts un tukšs, tajā sastopami tikai ugunsdzēsēji un apkopēja. Dīvains klusums plašajā telpā, kas parasti piepildīta ar mūzikas skaņām un aplausiem. Negaidīti agri pie dienesta ieejas parādās baleta solistes Vera Lihačeva, Tatjana Šmite-Vestena un Mirdza Griķe. Trīs draudzenes, atgriezušās no baleta studijām Parīzē un pusotru gadu glabājušas noslēpumu, nu paziņoja, ka pēc dažām dienām iepazīstinās publiku ar savu īpašo baleta vakaru četratā. Ceturtais būs Jānis Grauds – viņam ir uzticēti "kavaliera" pienākumi. Un šajā agrajā rītā viņiem būs pēdējais mēģinājums, kurā visu līdz pat sīkumam noslīpēs. Vakara ideja pieder Mirdzai Griķei, viņa uzved visas dejas, un šī ir viņas pirmā pieredze kā baletmeistarei; kā dejotāja viņa jau ir pierādījusi savu meistarību.