Sunny 29.2 °C
O. 16.07
Estere, Hermīne, Liepa
Daļa Tukuma literātu, filmējoties apvienības 60 gadu jubilejas filmā. No kreisās: Dagnija Gudriķe, Aigars Brics, Ingrīda Zaķe,Gvido Drage, Ināra Bezmere, Ilga Bindre, Guna Roze, Anna Jurševica, Maija Laugale, Guntis Tālers.
Daļa Tukuma literātu, filmējoties apvienības 60 gadu jubilejas filmā. No kreisās: Dagnija Gudriķe, Aigars Brics, Ingrīda Zaķe,Gvido Drage, Ināra Bezmere, Ilga Bindre, Guna Roze, Anna Jurševica, Maija Laugale, Guntis Tālers.
Foto: Publicitātes

Tukums. Pilsēta, kur acīm un dvēselei baudīt smukumu – ielās, cilvēkos, rokdarbos, gleznās, grāmatās. Novads, kas lepojas ar latviešu oriģinālliteratūras aizsākumiem, ar 400 gadus vītām vārda mākslas tradīcijām, ar spožu literātu zvaigznāju abpus Saulei.

Reklāma

Vieta, kur 60 gadus bez pārtraukuma, nešķirojot profesionāļus no iesācējiem, darbojas vietējā literātu apvienība – garainis, kas veicina vārīšanos Kurzemes mazpilsētā, atbalsojas Latvijā un pasaulē. Tukums – pilsēta, kas šomēnes startēs UNESCO Radošo pilsētu tīkla konkursā, lai iegūtu Literatūras pilsētas nosaukumu.

Brīdi pirms lielās uzdrošināšanās, pirms pasaules kontekstā izvērtēs Tukuma literārās elpas jaudu, "Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam ielūkoties Tukuma literātu manuskriptos – autoru intīmākajos pārdomu līkločos sevis un pasaules konstatējumā.

Dagnija Gudriķe

Kad tu sāki šļupstēt,

Es piedzimu.

Kad piecēlies kājās,

Es rāpoju.

Kamēr iepazini pasauli,

Es vēroju.

Vienā laikā

Ar tevi

Dzīvoju.

***

Un vārdi birst un izsējas vējā,

Un jauna diena atkal dzimst

Bez bailēm spējām.

Ir visam jāizsāp un duļķēm jāizšķīst

Sirdsskaidrības sējā.

Anna Jurševica

Esība

Kā jūties

zem debesu kupola

saulē kad izkūst diena?

Saku – labi.

zeme mīl mani, nes,

pacieš un tēš,

un mīlu es

un rētas dzīst

no jauna ik rīt.

***

No krusta ceļmalā,

kur mazotnē tu lūdzies

un sievu dziedājumos klausījies,

līdz krustam

dzīves ceļš kurp aizvedis,

kad pāri garas vakarēnas krīt,

vien mirklis īss,

jo mākoņi aizvien vēl balti,

un tikpat zvaigžņotas ir debesis.

Imants Liepiņš

34 cīņas gadi iekšējā frontē

manī aug

sīpols.

 

Visu gadu viņš nokarājas man iekšā

kā virtenē pie virtuves

durvju stenderes

 

līdz pavasarī sāk dzīt ārā

zaļus lokus.

 

Es nekad neesmu sapratis, kā

viņš zina, kad ir pavasaris un

kad var sākt tos lokus dzīt, bet

 

Pa šiem gadiem esmu

iemācījies uzticēties –

 

tam sīpolam

sevī

 

un

(vēl jo vairāk)

citos.

 

Simtais pants

vienkāršā pagātne

saliktā tagadne

 

izsauksmes vārdi

aizguvumi

 

pavēles izteiksme

nenoteiksme

 

saliktie pakārtotie

nolieguma konstrukcijas

 

nenoteiktie vietniekvārdi

pretnostatījuma saikļi

 

divdabji

un viņu izteicieni

 

es palieku

savrupinājums

 

Gvido Drage

"itin kā otrpus skūpstam

varētu būt jauna dzīve"

Elisa Sebolda

 

otrpus

negaidītas vējbrāzmas

atrautām balkona durvīm

 

otrpus

skrāpējumam

guļamistabas spoguļa amalgamā

 

otrpus

istabu anfilādei

kur durvis aiz durvīm veras

un caurvējā klab

 

tomēr manam skatienam

Tavā priekškambarī ir āķis

kur smago pilošo miglu pakārt

 

Vārdošana

pateikt – kā vārdot

pateikts – kā pārdots

noteikts – kā pirkts

nepateikts – nopirkts!

 

bet nopirkts ir spirts

tamā spirtā iemērcu pirkstu

un aizdedzinu

 

tagad viss ne-pateiktais

novārdots nost

Ingrīda Zaķe

Mana Rīga

Šodien ir pirmdiena

Eju ar Krišjāni pa Barona ielu

Lieku bēdu zem akmeņa

 

Rīt būs otrdiena

Apstāšos pie Irbītes, nolikšu ziedu

Viņa brīvība ir bulvāris

 

Parīt – trešdiena

Būšu Tērbatā pie Eesti pois

Bāleliņi bāleliņi

 

Aizparīt ceturtdiena

Zivju diena Maskačkā

 

Piektdien ar Ulmani iešu pa gatvi

Starp tautvāģu un golfu straumēm

 

Sestdienā brīvdienā

Lāčplēsis pūtina ausis

 

Svētdien ar Mariju

rokrokā gar staciju staigāsim

Lūgt lūgt lūgt

 

Baiba Talce

Kāds manuskriptu sadedzinās te, jūras malā, pie smilšu robežas, kur vārdi apmaldījušies reiz atnāks atpakaļ. Un tādi, atgriezušies to domu tuksnesī, ko ieskauj patiesības jūra, no jauna uzdīgs tie zem lietus šaltīm pie zibens kājām vakarspožā gaisā.

No lietām spārnotām kā tauriņiem, kas viegli lido, nepieskardamies un nepieturoties nekur uz ziemu, es jaunu vārdnīcu tev sastādīšu bez skaidrojuma, tulkojuma viena. Jo dzejoļi, kas nāca vakardien, vairs šodien nenāks: pasaule no rītiem uz citu pusi paraudzīsies, lēnām norietot. Tur putni – vārdi pieceltie – man līdzēs nodoties šīm lietām spārnotām un, kaut kur nolaižoties, vēl līdzsvarotāk pāri laipai noiet.

Un tikai atspīdumi tie, ko ierakstīšu jūras malā, vēl pacelsies uz vieglo putu spārniem, ar mani pacelsies un aizlidos no vakardienas smiltīm.

 

Ingrīda Zaķe

Fragments no stāsta "Sieviete starp diviem kariem"

Pārgurusi, it kā iesūkusi sevī visas melnās vibrācijas, kas nāca no TV ziņām, Karmela sēdēja pie tukšas, baltas lapas un aizdomājās – vai vispār ir vērts? Tā bija robeža, līdz kurai viņa bija gatava iet. Bet nu šī robeža ir pārkāpta. Šodien atkal iestājies laiks, kad jebkādi objektīvi sižeti pasaules notikumos darbojas spēcīgāk nekā to atspoguļojums mākslā, mūzikā, literatūrā un jo īpaši dzejā. Bet varbūt šī tieši ir diena, kuru vajadzētu izmantot? Jo mākslas valoda kā pasaules garīgā sapratne var spēcīgi sabalsoties ar lasītāja sirdsapziņu, un šis sirdsapziņas zvans sāks skanēt.

Kas cits šodien runās, ja ne sieviete? Sievietes loma vienmēr ir bijusi atbalstīt un iedvesmot. Sievietes ir radoši jūtīgas. Bet, ja gribam būt godīgas pret laiku, to vairs nevar atļauties, ir jābūt stiprām. Šis ir laiks ar citiem uzdevumiem. Sievietes apvienojas. Paceļ karogu. (..) Karmelai gribējās apdziedāt, slavināt un parādīt sievieti kā varoni starp diviem kariem, lai senatne savijas ar mūsdienām. Lai viņas attēlotā sieviete gan nes zobenu, gan ir ģimenes pavarda sargs, gan iemīlējusies jaunava. Lai romantiska dzeja mijas ar reālistisku ainu tēlojumiem, dažādiem notikumiem kara un miera laikā. Lai viņas dzejoļos tiktu atainota sievietes loma pasaules krustpunktu griezumā. Lai lasītājs varētu līdzdzīvot sievietes liktenim no seniem vēstures notikumiem līdz mūsdienām.

Reklāma
Reklāma

Un viņa uzrakstīja pirmo rindiņu...

 

Guntis Tālers

Fragments no topošā detektīva

...Viņš ilgi un mokoši ķepurojās augšup pa milzu kļavas stumbru, cauri siltai un lipīgai tumsai, apdauzot galvu pret akmens cietajiem zariem un baidoties paslīdēt un nokrist lejā, kur viņu slēpnī gaidīja neredzams un ļauns ienaidnieks. Vajadzēja uzvesties, cik vien iespējams klusu. Tas bija dzīvības un nāves jautājums. Ja vajātājs izdzirdētu Zinta drēbju švīkstus, tūliņ būtu klāt... Nē, TAS nerāptos pa zariem kā viņš, bet paceltos gaisā kā milzu sirsenis, no kura nebūtu glābiņa ne koka lapotnē, ne... Zintis nožēloja, ka sācis kāpt kokā. Kāpēc viņš tā darīja? Ko viņam tur augšā vajadzēja? Labāk būtu noslēpies kādā drošā vietā.

Tiklīdz viņš tā padomāja, tā atjēdzās krēslainā istabā ar biezu aizkaru aizklātiem logiem. Zem kājām šņirkstēja sasisti stikli un visāda draza. Kas te plosījies? Apgāzti krēsli, izkaisīti papīri, uz rakstāmgalda – monitors ar sasistu ekrānu. Un skapis ar atvērtām durvīm. No pakaramajiem norautas drēbes mētājās turpat uz grīdas.

Aiz loga atskanēja sirseņa dūkšana. Tomēr TAS viņu atradis. Ko tagad? Kur slēpties? Skapis! Laba ideja. Viņš metās iekšā mēbelē, aizrāva aiz sevis durvis un, aizturējis elpu, gaidīja.

Tuvojās lēni, čaboši soļi. Zintis sarāvās kamoliņā un aizmiedza acis, bet pat cauri sažmiegtajiem plakstiņiem redzēja roku, kas pacēlās kā ēna. Tūlīt atskanēs klauvējieni, tūlīt... Sekundes simtdaļas lēnām slīdēja garām, līdz beidzot…

"Bum, bum, bum!"

Trīs skaļi būkšķi tepat pie auss. Un pazīstama balss no ārpasaules.

– Ceļas augšā, miegamices!

 

Guna Roze

Fragments no topošās antiutopijas

Man bija seši. Iepriekšējā vakarā biju pabeidzis līmēt herbārija pļavu – gribēju iepriecināt Āmīti līdz debesīm. Pļavu biju redzējis tikai viņas stāstos un starp grāmatu lappusēm. Pa kluso izzagu plakanos ziedus no Āmī grāmatām un juku jukām lipināju zilas papīra lapas apakšmalā. Āmī bija stāstījusi, ka puķes kādreiz augušas tieši tā – visas kopā nevis lietderības kvadrātos. To bijis tik daudz un tik dažādas kā zvaigznes debesīs. Un virsū zelta mākoņi zilās debesīs. Jocīgi vecie cilvēki runā, toreiz domāju, – metāls taču neturas gaisā.

Dienā, kad sāku līmēt, notika referendums par bērnu – līdz sešu gadu vecumam – un vecu ļaužu, kas vairs nestrādā zonas labā, obligātu nodošanu disciplīniestādēs. Ziņas jau labu laiku nenogurstoši skaidroja, ka bērnaudzētavas un pensionāti ir attīstītās pasaules veiksmes stāsts, jo tikai tad lietderīgā paaudze var pilnvērtīgi nodoties savai un zonas labklājībai, tāpēc arī LV zonai jāiet šo ceļu.

(..) Tagad man ir trīsdesmit viens, bet nezinu, ko nozīmē – vēlēt. Vēlēšanas izbeidzās pamazām, padsmit gadu laikā, daudzi pat nepamanīja. (..) Viņi to dara paši – pēc termiņa beigām katrs lielvarnieks savā vietā izvēlas kādu citu no tautas.

Katrs savu reizi ir prātojis, kā mainītos dzīve zonā, ja Lielvarā iekļūtu ES. Jo mainītos taču! Un par to drīkst runāt. Bet, kamēr esam tauta, mūsu prāts ir līdz plīšanai nospriegots siets, caur kuru izsijājam katru dzīvē satikto indivīdu, katru situāciju: varbūt TU esi Lielvarā, un – vai es TEVI liktu savā vietā?

Reklāma
Reklāma
Tēma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma