Rudenī dārzā aktivizējas vieni no trakākajiem un lielākajiem dārza un sīpolpuķu kaitēkļiem – ūdensžurkas. Tās par mājdzīv­niekiem kļuvušas samērā nesen, tāpēc izpētītas maz, un efektīvu metožu cīņai ar tām trūkst. Augu labā kaut ko tomēr var darīt.

Ūdensžurkas nav uzveicamas! Tās var tikai pabaidīt un augus aizsargāt mehāniski, – bēdīgas prognozes dārzkopjiem pauž zoologs Jānis Ozoliņš. Dzīvnieku klātbūtne dārzā rudenī ir sevišķi manāma, jo astaines drudžaini gatavojas ziemai. Daļa žurku ir pielāgojušās dzīvei dārzā tālu no ūdens un barības pārpilno teritoriju nepamet, bet pavasarī alas mazuļu dzemdēšanai veido ūdens tuvumā, lai var labi paslēpties no uzbrucējiem. Rudenī tās masveidā meklē sausāku vietiņu. 


Jo mazāk ēdamā, jo mazāk žurku. Tāpēc svarīgi novākt dārzā visus dārzeņus, arī sīkos un brāķētos. Pirms ziemas ieteicams pārrakt komposta kaudzi, lai likvidētu siltās migas. 



Ierīko vērienīgas alas


Nodarītā posta dēļ kurmis, tēlaini izsakoties, ir tīrais zīdainis, turklāt gaļēdājs un pazemē dara vairāk laba nekā slikta. Lielākais grēks – zemes vulkāni nevietā. Nevajag īpaši censties nīdēt kurmi, jo tukšajos mājokļos lieliski jutīsies ūdensžurkas.


– Kurmja rosības sekas visbiežāk ir zemes kaudzītes, alas manāmas reti. Savukārt ūdensžurkas savas alas veido tuvu augsnes virskārtai. Šo labirintu vislabāk var redzēt pavasarī, kad nokūst sniegs, – skaidro zoologs.


Reizēm izdodas atklāt ūdensžurku barības krājumus – perfektās buntītēs sakārtotus, sagarinātus pieneņu sakneņus un arī dažādus sīpoliņus, ko par bargu naudu pircis dārznieks.