19.3 °C
"Latvijas Avīzes" pielikumā "Kultūrzīmes" 13. septembrī publicētajā intervijā režisors Elmārs Seņkovs teicis: "Valoda ir mūsu vienīgā vērtība, kas mūs dara stiprus. Latviešu valoda ir vienīgais, kas mūs saista un vieno." Un tomēr, iepazīstoties ar latviešu valodas stāvokli, izrādās, ka iedzīvotāji par to nedomā un par kaut kādu vērtību neuzskata.
Pašiem latviešiem nekādā vērtē nav latviešu valoda, neskatoties uz to, ka pat Satversmē tā ir īpaši pieminēta kā saglabājama un saudzējama.
Katrai tautai ir savs nacionālais lepnums. Viens no latviešu nācijas nacionālajiem lepnumiem ir dziesma, tie ir arī tautas tērpi, to darināšana un valkāšana, tautas dejas, tradīcijas, ieražas, daudzie, tikai latviešiem raksturīgie nacionālie ēdieni, amati un prasmes. Tautas un valsts nacionālo lepnumu veido arī atsevišķu pilsoņu (dziedātāju, sportistu, zinātnieku u. c.) sasniegumi, kā arī Latvijas daba. Un, protams, arī valoda.
Par valodas pareizu runāšanu un rakstīšanu, kā arī valodas nezāļu izskaušanu nerūpējas dažādu izdevumu redaktori,
kam ar drošu roku vajadzētu izsvītrot dažādus nevajadzīgus kalkus, svešvārdus, valodas nezāles un ierakstīt pareizos. Vai viņi to nedrīkst vai nedara? Vai šiem cilvēkiem vispār pastāv tāda lieta kā nacionālais lepnums par savu valodu? Vai runātāji un rakstītāji, un, protams, arī lasītāji un klausītāji to apzinās, jūt un par to domā? Kā liecina ieraksti par lasītāju viedokļiem, tad pirmajā vietā ir rūpes par izdzīvošanu: produktu cenām, elektrības cenām (arī tas ir vajadzīgs), pat par uztura bagātinātājiem un daudzi citi, bet izskatās, ka latviešu valodas stāvoklis gandrīz nevienu laikraksta lasītāju un viedokļa rakstītāju neuztrauc.
Redzēju LTV raidījumu "Aculiecinieks", kurā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta jaunie zinātnieki ar aizrautību stāstīja par orgāniem uz čipa, bet tajā pašā laikā valodā tetejoja bez gala. Pareizu latviešu valodu neprot augstākajā līmenī arī daži Saeimas deputāti un citi politiķi, ko apliecina, sakot "ka" vietā "kad" un otrādi, kā arī citas valodas kļūdas. Par tiem runātājiem vai atbildētājiem, kas tīri nejaušības dēļ no dažādiem uzņēmumiem un pat institūcijām nonāk pie mikrofona televīzijā vai radio, nemaz nerunāsim. Filmu tulkotāji un veidotāji iemīļojuši vārdiņu "forši", galīgi aizmirstot latviešu valodas bagātības un daudzveidību. Šis vārdiņš bieži skan arī dažādos saietos un konkursos. Bieži vien runāt neprot arī muzeju gidi.
Ja mēs dzirdam foršotājus, tetejotājus, "ka" un "kad" jaucējus, cilvēkus, kas ar saviem draugiem un ar paziņām "komunicē", nevis sarunājas un valodu ar dažādām valodas nezālēm piebārsta, tad ir skaidrs, ka šie cilvēki par savu valodu nedomā.
Kā negatīvs moments jāatzīmē arī tas fakts, ka norādījumus uz aplamībām valodā neviens neņem vērā un to mazāk nekļūst.
Vienā avīzes numurā var atrast norādījumu uz aplamību valodā, bet jau nākamajā numurā kādā rakstā šī pati aplamība atkal lasāma. Rodas jautājums: vai tad rakstītāji pat savu avīzi nelasa un par savu valodu nedomā?
Kāds gan nacionālais lepnums par savu valodu var izveidoties jaunajam Latvijas pilsonim, kurš jau skolā, atsevišķus priekšmetus apguvis angliski, un starpbrīžos, arī sarunājoties (piedodiet, pēdējā laikā jau komunicējot...) ar klasesbiedriem, runā angliski? "Latvijas Avīzē" 6. septembrī bija publicēta intervija ar Liānu Langu, tās virsraksts bija "Jānomet krievu valodas jūgs". Tam visā pilnībā piekrītot, gan jāpiezīmē, ka mums šodien jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neiekristu angļu valodas jūgā.
Katram mūsu valsts pilsonim būtu nepieciešams lepnums par savu valsti un tajā notiekošo.
