Sīkstā un darbīgā Mediņu dzimta, kas Latvijas sabiedrībai šobrīd norāda uz daudziem dzīves pamatakmeņiem, ir sazarojusi un sakuplojusi leišmalē. Lauksaimnieks un inženieris Mārtiņš Mediņš savu mīlestību pret vecajiem darbarīkiem un tehniku Ausekļu dzirnavās ir pārvērtis par muzeju, bet ikgadējos Sējas un ražas svētkus – par dzimtu saliedēšanas priekpilnu un darbīgu manifestāciju. Daudzas ģimenes uz tiem dodas tikpat regulāri un bijīgi kā uz Aglonu vai Kanepeni Skaistkalnē, pasākumu padarot par svarīgu atskaites punktu gada mērogā.

Sākums ģimenē

Arī mani uz Ausekļa dzirnavām Bārbelē pirmo reizi aizved kuplā ģimene ar sešiem bērniem. "Tur visiem ir interesanti, par visu ir padomāts, jāspēj tik bērni novaktēt un iestāties rindā uz pankūku un pīrāgu degustāciju," vēsta krustmeita, kam dodos līdzi. 

Ierodamies svētku viducī, kad milzīgais stāvlaukums mežmalā atgādina kādu no Rīgas iepirkšanās centriem, tikai cilvēki ir draudzīgi, smaidīgi, apgaroti. Jau pirmajā brīdī saprotu kodu – ir darbs, un ir lustes, spēj tik izsekot. Un darbs parādās kā Darbs ar lielo burtu, jo rāda cilvēku kā savas zemes un savas dzīves saimnieku.

Vēlāk satiktais Mārtiņš Mediņš atbildi uz jautājumu – no kurienes jums tas saimnieka gēns? – ilgi nedomā. 

"No mātes! Mūsu mamma bija izcila saimniece. Viņa spēja mūs visus astoņus pabarot laikā, kad tēva alga bija 60 rubļu, bet viņas pensija vien 12. Visiem no mazotnes bija jāstrādā. Bietes un kukurūzu kaplējām, lasījām ogas un ābolus. Mamma brauca uz tirgu, pārdeva dabas veltes, lai mūs visus apģērbtu un izskolotu. Strādāju no 7. klases, par pirmo kolhozā saņemto algu nopirku mopēdu, skolas somu un drēbes. Ar tēvu ķimerējāmies ap tehniku, viņam bija arī paštaisīti dampji. No viņa man mīlestība pret dzelžiem un motoriem. Tāds pats esot bijis vectēvs – esmu pārmantojis šo gēnu."