"Dzīvoju Daugavpilī, un teju katru nedēļu man nākas kādam Latvijas iedzīvotājam skaidrot, kāpēc esmu aizbraucis no Baltkrievijas," "Mājas Viesim" saka Gļebs (vārds mainīts), kurš politisku iemeslu dēļ, bažījoties par savu drošību, veselību un brīvību, 2020. gada rudenī kopā ar dzīvesbiedri pametis Baltkrieviju. Viņš nevēlas, lai tiktu publicēts viņa īstais vārds un nevēlas fotografēties, jo Baltkrievijā joprojām dzīvo viņa tuvinieki.
Kamēr demokrātiski noskaņotie baltkrievi baidās un bēg no savas valsts, daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām šo nebrīvo kaimiņvalsti uzskata par laimes zemi, kur viss ir sakārtots un lēts. Pērn gada pirmajā pusē vien, par spīti Ārlietu ministrijas (ĀM) un Valsts drošības dienesta brīdinājumam nedoties uz šo valsti, to apmeklēja vairāk nekā 40 000 Latvijas pilsoņu. No Daugavpils autoostas uz Baltkrieviju ir pat vairāki reisi nedēļā. Kāda ir patiesā dzīve Baltkrievijā? Vai mīts par laimes zemi radies pats no sevis vai arī ir apzinātas propagandas radīts?
To, ka Baltkrievijas iedzīvotāji paši nebūt nav apmierināti ar dzīvi savā "laimes zemē", skaidri parādīja 2020. un 2021. gada protesti, kuru iemesls bija negodīgās valsts prezidenta vēlēšanas un Aleksandra Lukašenko oponentu ieslodzīšana. Arī protesti tika nežēlīgi apspiesti. Tomēr tie, kuri joprojām pozitīvi izsakās par Baltkrieviju, izvēlas to neredzēt vai protestus un to apspiešanu neuztver gana nopietni, kaut kopumā mītiņos visā Baltkrievijā, kā spriež baltkrieviete Natālija (vārds mainīts), piedalījās pat miljons valsts iedzīvotāju.
Absolūta beztiesība un nedrošība
Natālija, kura Latvijā dzīvo kopš 2021. gada, arī bija aktīvi piedalījusies protestos pret prezidenta vēlēšanu viltošanu, kā arī nav baidījusies sniegt intervijas masu medijiem, tostarp ārvalstu. Pirms pārbraukšanas uz Latviju viņas dzīvesvietā bija kratīšana un pret sievieti bija ierosināta krimināllieta par valsts varas aizskaršanu. Krimināllieta bija ierosināta arī pret viņas meitu. Pēc piedzīvotā Natālija savu pieredzi gatava stāstīt tikai anonīmi, lai neapdraudētu Baltkrievijā palikušos tuviniekus.
Gļebs gan atzīst, ka protestos pārsvarā piedalījās vidusšķiras, kā arī radošo profesiju pārstāvji. Piemēram, valsts iestāžu vai rūpnīcu darbinieki protestos piedalījās mazāk.
Lai strādātu valsts iestādē, Baltkrievijā gluži tāpat kā padomju laikos nepieciešams iesniegt rekomendācijas un raksturojumu. Rūpnīcās bieži vien strādā mazizglītoti ļaudis, kas prot tikai monotonu, mazkvalificētu darbu.
Daudzviet tieši darbavieta nodrošina dzīvesvietu: zaudējot darbu, var nākties zaudēt arī jumtu virs galvas. Tāpēc valsts iestādēs un rūpnīcās strādājošie jo sevišķi baidījās iet uz protestiem.
Gļebs pats bijis aktīvs mītiņu dalībnieks. Tiesa, aizturēts ne reizi nav ticis. Paveicies. Tomēr bijusi sajūta, ka "kādu dienu pēc manis atnāks". Represīvo iestāžu pārstāvji mēdza aizturēt cilvēkus arī tikai par šķību skatienu vai apģērbu Baltkrievijas vēsturiskā karoga krāsās – tas ir demokrātisko spēku simbols. Gadījies pat, ka aiztur kādu, kas izvedis pastaigā suni vai aizgājis nopirkt maizi un gadījies protestu tuvumā. Tas radījis absolūtu beztiesības un nedrošības sajūtu.
Īslaicīgi aizturētie varēja palikt apcietinājumā līdz pat 15 dienām – četrvietīgās kamerās nācās uzturēties pat 16 cilvēkiem. Tā kā protesti notika kovida pandēmijas laikā, tieši cietumā daudzi saslima.