3. septembris vēsturē un senās avīzēs. Malkas gādāšanas laiks

1926. gada 3. septembrī. Pirms 100 gadiem vasaras beigas un rudens sākums Rīgā un citās Latvijas pilsētās tradicionāli bija laiks, kad iestādes un mājsaimniecības steidza iepirkt malku ziemas sezonai.

Tirgotāji Rīgai vairumā to pārsvarā piegādāja nelielos burukuģos – tā sauktajos malkas jančos – no Kurzemes un Vidzemes piekrastes, kur lielāki malkas krājumi bija savesti jau laikus, vai pa dzelzceļa līniju atzariem uz malkas pārdošanas laukumiem jeb plačiem. Piekrastes zvejniekiem tas bija sezonāla papildu rūpala brīdis, jo malku vispirms ratos ieveda jūras seklumā, tad pārkrāmēja zvejnieku laivās, kas savukārt preci aizveda līdz tālāk gaidošajiem buriniekiem. Laikraksts "Brīvā Zeme" par situāciju atzīmēja: "Malkas cenas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šoruden stipri kritušās. Pat Rīgas tirgos labu bērza malku var dabūt pirkt par 32–34 latiem tekošajā asī. Citas šķiras malka, protams, ir vēl lētāka. Piezīmējams, ka dažas valsts iestādes, piemēram, Dzelzceļu virsvalde, iepirkušas malku pagājušajā gadā un tagad piedāvā kalpotājiem jauktu malku par 37 latiem asī. Tādēļ darbinieki, kam vien iespējams, iepērk malku, labāku un lētāku, privātā tirgū." Mūsdienu priekšstatos viena malkas ass atkarībā no pagaļu izmēriem un citiem parametriem līdzinājās 2–4 kubikmetriem. Mājokļa apkurināšanai un ēdiena pagatavošanai parasti rēķināja vienu asi vai nedaudz vairāk.

Oktobra sākumā avīzes ziņoja, ka tikai dažu dienu laikā Rīgā ar kurināmo ieradušies 25 burinieki un "vietējie malkas tirgotāji steidz paplašināt savus krājumus". Atšķirībā no galvaspilsētas provinces pilsētās, piemēram, Dobelē, žēlojās, ka tirgus dienās pieprasījums pēc malkas gan esot liels, taču pievedumi mazi. Novembrī kurināmā cenas parasti atkal sāka celties.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Aizkulises", 1926. gada 3. septembrī

L. M. Sibirjakova koncerts. "Baltijas mākslas aģentūra" pasteigusies atklāt mūsu galvas pilsētas rudens koncertu sezonu un arī savu darbību ar Sibirjakova dziedājumiem. Sibirjakovs savos ziedu gados bija pazīstams kā spēcīgs bass. Arī tagad viņš cenšas pārliecināt klausītājus ar spēku. Viņa dziedājums tomēr bez augstākas kultūras, nelīdzenumu pilns. Piano pavisam nav, ja par tādu neuzņem dunduram līdzīgu sīcienu caur trubiņā izstieptām lūpām. Dikcija krievu valodā nepietiekoši skaidra, itāļu valodā – gluži nederīga. Kantilenas nav. Priekšnesums ārišķīgi afektēts, dziļāka pārdzīvojuma neiezīmēts. Programmā pavisam tikai 6 dziedājumi, kuru izpildījums aizņem ne vairāk par 45 minūtēm. Tas laikam ar gudru ziņu, lai piespiestu klausītājus ar aplausiem "izsist" cenu. Tīri amerikānisks paņēmiens lauru gūšanā. Apmeklētāju bija pamaz un komplektējās galvenā kārtā no ciltsbrāļiem, kas prot savējos uzņemt gan ar plaukšķināšanu, gan ar neparastiem saucieniem, kā "spasibo" utt. Ir nelietderīgi uzaicināt svešus māksliniekus, no kuriem mēs nevaram nekā laba gūt.