Ingrīdas Burānes kultūras iespaidi: Tēze/antitēze

Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne – par augustā kultūrā pieredzēto, kas mainījis izjūtas un priekšstatus.

Tēze: Māksla nav definējama.

Antitēze: Māksla ir definējama, bet tikai vienā noteiktā redzējumā, kas aizvien būs tikai indivīda zināšanu, pieredzes, pasaules uzskata, veselības, psihes, emocionālās izglītības utt. kopsumma.

Tēze: Labs mākslas darbs var būt mūžīgs (visās nozīmēs).

Antitēze: Nē, ir desmitiem un pat simtiem labi, pat izcili (cik nodeldēta šobrīd vārda pamatjēga!) mākslas darbi, kuri nogrimst, aizpeld, pazūd neizpētāmā pagātnē, tātad – nekas nav pilnīgs, absolutizējams un veselums.

Tēze: Visi mākslas veidi, laiki, izpausmes var būt vienlīdz vajadzīgi un nozīmīgi.

Antitēze: Vajadzīgi – jā, bet laika un sabiedrības nepieciešamāko uzdevumu veikšanas mērogā nacionālā kontekstā prioritātēm jābūt. Lietišķās mākslas paraugi un dizainēti priekšmeti vairāk saistīti ar funkcionālo pusi (ikdienišķo, sadzīvisko, modi, ārējo, globālo – virspusīgo, tālums), glezniecības, tēlniecības, grafikas spēks – mūžīgajā, paliekošajā, lokālajā (vides, tautiskuma, piederības nozīmē), neierobežotajā mākslinieciskās izteiksmes specifiskās valodas, tēlainības ziņā.

Tēze: Konceptuālā laikmetīgā māksla ir augstvērtīgāka par tradicionālajiem mākslas veidiem un žanriem.

Antitēze: Nē. Katrā mākslas virzienā, stilistikā, tautas kopīgajā domāšanā (piemēram, Dziesmu svētki) un katra mākslinieka individuālajā radošajā ceļā, iekšējās pasaules izpaudumos ir savi kāpumi un noslīdējumi.

Tēze: Latvijā rūpes un atbalsts nacionālās mākslas pamatiem ir pietiekams un uzteicams.

Antitēze: Nē, ja pieņemam, ka nacionālās mākslas pamats ir tautasdziesma (un profesionālā glezniecība pēc sava rakstura un ietekmes spēka ir daina – mūžīgas vērtības piesātinātā, aizvien no jauna izlasāmā otas un krāsu ritma valodā), tad "tradicionālajiem" mākslas veidiem atbalsts laikmetīgajā, mūsdienu, šodienas Latvijā ir nepietiekams – telpu, pasūtījumu, ieguldījumu, sapratnes, publicitātes, mantojuma saglabāšanas, izstāžu veidotāju (filozofu, literātu, kultūras menedžeru, muzeju darbinieku u. c.) profesionālajā ziņā.

Tēze: Skatītājam (mākslas vērtētājs, pētnieks arī ir tikai skatītājs) jāzina pēc iespējas vairāk par mākslas darbu.

Antitēze: Neesmu pārliecināta, ka mākslinieka publiska atkailināšanās (garīgā, fiziskā), visa aiz skatuves (izstādes, grāmatas, ekrāna, koncerta utt.) notiekošā pirms rezultāta izrādīšana, mēģinājumu publiskošana, mākslas darba vai daiļrades teorijas (vienalga, vai tās ir antīkās pasaules patiesības vai 20. gadsimta domātāju – Hildebranta, Velflīna, Preciozi, Fuko, Pollokas utt. – vai kāda pašmāju intelektuāļa vakardienas sacerējumi) skaidrošana dod palīdzīgu roku tīras uztveres satikšanās priekam, jaunatklāsmei, pārsteigumam, negaidītībai. Jeb citiem vārdiem: galvenais ir mākslas darbs. Komentārs, vērtējums, atsauksme – otrā plāna figūra. Šodienas procesi rāda, ka galveno lomu spēlētājus cenšas aizstāt epizodiskas figūras.

Tēze: Viss ir izpētāms, atklājams, saprotams, izskaidrojams, atpazīstams, komentējams, izsakāms utt.

Antitēze: Mākslā kopumā un katrā konkrētā mākslas darbā dziļi personiskais, amats nav pilnībā un visos slāņos, profesionālajās mākās, daudzveidībā, laika jēdziena aptverē, filozofiskajās sistēmās iekļaujams; ar politiskiem, sociāliem, ekonomiskiem, iedzimtības, antropoģenēzes, tehnoloģiskiem parametriem samērojams. Talants nav definējams. Pieredze, intuīcija, personības neatkārtojamība nav otram iedodama.

Par šiem un vēl daudz citiem jautājumiem domāju, satiekoties ar glezniecības darbiem Jēkabpilī, galerijas "Mans’s" ekspozīcijā "Lielā vasaras izstāde 2026. Mūsdienu latviešu glezniecība" (15. jūlijs – 31. oktobris).

Ulda Čamaņa glezniecības forums

Pēc saviem ieskatiem un kritērijiem nemaz nedrīkstētu ne vārdu bilst, jo pagaidām gleznu parādi esmu redzējusi tikai vienu dienu. Tāpēc palikšu pie vieglāk nolasāmākajiem un izsakāmajiem izstādes telpās gūtajiem ieskatiem.

Pirmkārt, ekspozīcijas kopīgā kvalitāte (darbu izvietojums, iespēja daļu gleznas apskatīt bez mākslīgā apgaismojuma) ir teicama. Tās veidotājs un galerijas īpašnieks, mākslinieks Uldis Čamans, gadu desmitus (šī ir jubilejas lielā skate – 35!!!) kārtojot izstādi pēc izstādes, tā apguvis un iemantojis nevainojamu precizitāti, ka pa galerijas telpām var staigāt loku lokiem un aizvien satikt konkrētus mākslas darbus neapgūtā plašuma un dziļuma dimensijā, augstvērtīgā dramaturģijā. Latvijā nav daudz uzņēmēju, kuriem mākslinieki uzticētos tāda līmenī kā Uldim, ielaižot savās darbnīcās ar vārdiem: "Ņem tos darbus, kurus gribi." Abpusējā cieņa, sapratne, profesionālisms nodrošina pilnvērtību. Turklāt, regulāri strādājot citu priekam, Uldis šajos gados ir kopis un pilnveidojis arī pats savu glezniecības izteiksmes spēku (bez akadēmiskās izglītības!). Jā, pieļauju, ka viņa glezniecībā ir slāņi, kurus viņš nav apguvis, bet sava izvēlētā ceļa virzienā iet pārliecinoši un aizvien drošāk.

Otrkārt, autoru ziņā galerijai plaša sadarbība. Visu paaudžu gleznotāji (ja pievienojam otrā stāva telpas, tad klātesoši arī klasiķi, piemēram, Biruta Baumane) tiek eksponēti bez ierobežojumiem izteiksmes līdzekļos, glezniecības valodas sapratnē. Gandrīz simts autoru un gandrīz 300 darbu – spēks un skaistums! Salīdzināšanas iespējas. Konteksti. Dialogi. Arī katram autoram pašam ar sevi. Jo vērtība – iespēja daļu autoru parādīt ar vairākām gleznām. Protams, pat šajā ekspozīcijas daudzveidībā ne tuvu nav pārstāvēti VISI Latvijas mūsdienu spēcīgie gleznotāji. Te varētu minēt vēl un vēl... un vēl talantus, ja mēģinātu kaut vai iztēlē radīt kopainu. Tas tikai nozīmē, ka pašreizējā mūsdienu Latvijas GLEZNIECĪBA ir tik jaudīga un neatkārtojama kā Latvijas akadēmiskā mūzika vai Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra skanējums savās zvaigžņu stundās.

Kaspars Zariņš.

Foto: no Jēkabpils mākslas galerijas "Man's" krājuma

Treškārt, galerijas ekspozīciju augsto līmeni nosaka arī fakts, ka Uldis Čamans izveidojis ilgstošu un mērķtiecīgu sadarbību ar Latvijas Mākslas akadēmiju. Pieredze, meistarība un topošais, nezināmais. Šajā izstādē pārstāvēti labākie no kādreizējiem un pašlaik strādājošajiem docētājiem. Viņu darbi veido ievērojamu kvantitatīvo un kvalitatīvo klātesamību. Šoreiz redzējumā acis iegrima un palika pie Ivara Heinrihsona diviem audekliem ("Haosa teorija I. Zīmes" un "Haosa teorija II. Zīmes", abi – 2021, a/e 100 x 100 cm ), Vijas Zariņas "Mēnesgaisma" (2024, a/e, 170 x 170 cm), Kaspara Zariņa "Sapulce. Kas nu?" (bez datējuma, a/e, 150 x 280 cm). Par katru no šiem varētu un vajadzētu rakstīt atsevišķu eseju, tāpat kā par diviem Intas Celmiņas ziedu vispārinājumiem. Protams, ja runājam par tuvināšanos iespējamai kopainai, tad pietrūkst Ievas Iltneres, Rolanda Grosa, Lauras Ozolas, Ata Jākobsona, Ilzes Neilandes un citu akadēmijas kolēģu.

Ceturtkārt, regulārais Ulda Čamaņa glezniecības forums ir nozares augsmes, robežu paplašināšanas veicinātājs. Nenovērtējams ieguldījums skatītāju izglītošanā (gadiem ilgā sadarbība ar Jēkabpils Valsts ģimnāziju, citām izglītības iestādēm!) un ekskluzīva iespēja māksliniekiem ieraudzīt, pētīt, saprast savus darbus kolēģu domāšanas, varēšanas līdzskanējumā. Manuprāt, Latvijas glezniecības pilnbriedumu un skaisto ziedēšanu jau ilgāku laiku nosaka trīs dārznieki – Ulda Čamaņa galerija, Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā (īpaši silti sveicinājumi gleznotājai Ditai Lūsei – šī gada Galvenās balvas laureātei) un Ģederta Eliasa balva par lauku tēmas atspoguļojumu (2026. gada laureātus godināsim 25. septembrī!).

Piektkārt, Jēkabpils izstādē var redzēt, saprast, nojaust visas aktualitātes, kuras nozīmīgas laikmetīgajā pasaules ainā un sabiedrisko norišu krustpunktos, mezglojumos, parādību atrisinājumā un neatrisināmībā. Uzliktas uz audekla, kartona, finiera vai dēlīša ar visiem iespējamiem glezniecības valodas instrumentiem – kolorītu, iedvesmu, sarkasmu, poētismiem, kompozīciju, zīmējumu, lazējumiem, atkārtojumiem, pauzēm, formātu, dramatismu, figūrām, pretstatiem, kulisēm, simboliem utt., utt. Laikā, kad viena no brīdinošajām sajūtām un realitātē vērojamajiem procesiem ir cilvēku atsvešināšanās, vardarbība, tehnoloģiju dominante, mākslīgā intelekta viltus triumfs, tad cilvēcības, personības, intimitātes, patiesības vizualizācija glezniecībā savieno estētiskās kategorijas ar ētiskiem pamatjēdzieniem. Suģestējoši, kā Sandras Krastiņas tukšo uzvalciņu (birokrātijas, ierēdniecības) sērija no agrākajiem gaisīgi pelēcīgajiem pārtapusi, augusi savā piesātinājumā (melnie toņi) jaunākajos darbos no cikla "Grieztie ziedi" trīs gleznojumi – "Goda plāksne" I, II, III (visi – 2026, kartons/e, 50 x 40 cm). Ne mazāk suģestējoši apcerēt Agneses Kurzemnieces sabiedrības novecošanās pētījumus ar otu pludmales ainās un portretos, kad vaigu rievas kļūst par skaistumu – nodzīvota mūža vērtību. Jēkabpils galerijā darbs "Gaidot" (2025, a/e, 80 x 80 cm) gan no citām noskaņām.

Laima Eglīte, Māris Ruskulis, Linda Kozule, Paulis Postažs, Gustavs Filipsons... Vēl un vēl būtu minami, darbos iedziļinoties, saprotot, tuvojoties, uzlādējoties. Ar Cilvēka, Personības, Individualitātes esību portretos, domāšanā, sajūtās, gleznieciskajā varēšanā.

Nepieciešams moderns Izstāžu centrs

Tēze: Latvijai vajadzīgs Laikmetīgās mākslas muzejs.

Antitēze: Nē. Mums ir Laikmetīgās mākslas centrs (Solvita Krese) un Kim? Laikmetīgās mākslas centrs (Zane Čulkstēna ), Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa un Rotko muzejs, Latvijas Performances mākslas centrs un dažādas aktivitātes pamesto ražošanas ēku kvartālos, akciju mākslas viendienīgums pilsētvidē, Baltās naktis un Muzeju nakts ieguvumi, kuri vairāk attiecināmi uz pārvietošanās ātrumiem starp dažādām ēkām un objektiem. Pat bez miljonu vērtiem pētījumiem redzams, ka valsts budžeta lauvas tiesu saņem "laikmetīgā māksla", kurai bieži vien visai vēsas attiecības ar nacionālajām interesēm.

Manuprāt, Eiropas provinces galvaspilsētai Rīgai daudz vairāk nepieciešams mūsdienīgs, ar augstu drošības pakāpi un citām funkcijām, vismodernākajām tehnoloģijām aprīkots un dabiskās gaismas iemirdzināts Izstāžu centrs. Tajā dažādu kvadratūru zālēs vienlaikus varētu redzēt lielas kopīgas mākslas ekspozīcijas, dažāda izmēra solo skates ar glezniecības, tēlniecības, grafikas darbiem. Darbiem, kas pārstāv mūžīgas tēmas mūžīgā materiālā un rāda pasaulei mūsu patiesās vērtības, mūsu nacionālo stāju un ētiskos ideālus.