28. augusts vēsturē un senās avīzēs. Folkloras kustības renesanse

1976. gada 28. augustā. Pirms 50 gadiem Latvijas PSR laikrakstos parādījās folkloras kopai "Līvlist" veltīts oficiālās ziņu aģentūras LATINFORM sagatavots materiāls "Lībiešu dziesmas un dejas", kas ir viena no pirmajām reizēm, kad padomju apstākļos pieminēti folkloristi jeb "etnogrāfiskie ansambļi" tādā nozīmē, kā to saprotam mūsdienās.

Teksts vēstīja: "Pusaizmirsto lībiešu mākslu tagad atdzīvina Rīgas Celtnieku kultūras nama "Oktobris" etnogrāfiskā ansambļa "Līvlist" dalībnieki, starp kuriem ir arī šīs senās Baltijas tautības pēcteči. Ansambli vada Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas pasniedzēja Dzidra Kļaviņa. Viņa ir noorganizējusi šo savdabīgo kolektīvu, kura devīze ir radoši meklējumi. Patlaban ansamblī ir 50 dalībnieku, starp kuriem ir arī lībiešu pēcteča Oskara Staltes kuplās ģimenes locekļi. Piecos pastāvēšanas gados ansamblis "Līvlist" nemitīgi bagātinājis savu repertuāru. Šajā sezonā paredzēts veidot dramatisku kompozīciju, kurā atdzīvosies senā lībiešu kora dziesmu un deju māksla." Tiesa, pirmajos pēckara gados un tāpat 50. gados Kurzemē un Latgalē gan pastāvēja atsevišķas etnogrāfiskās kopas, piemēram, Bārtas pagasta etnogrāfiskais ansamblis, taču tās vairāk koncentrējās uz dejām un teatralizētiem uzvedumiem; palaikam neiztika bez nodevām ideoloģijai, tādām kā "Vakarēšana kolhozā", un bija pavisam ar citu filozofiju, uzsvaru liekot ne tik daudz uz saknēm, cik priekšnesumu. Ap 1971./1972. gadu izveidotais "Līvlist" atšķīrās ar raksturu, kvalitāti un bija pirmā folkloras kopa, kas Latvijā radusies padomju okupācijas apstākļos.

Ne velti atzīmē, ka konservatorijas docentu Dzidras un Dzintara Kļaviņu vadītais "Līvlist" iezīmēja folkloristu kustības renesansi. Entuziasti materiālus meklēja arhīvos, bet teju izzudušo lībiešu valodu lūkoja atjaunot ar Sīkragā dzimušā lībiešu skolotāja un valodnieka Pētera Damberga (1909–1987) palīdzību. Pirmās dziesmas tika izpildītas bez muzikāla pavadījuma. Pēc tam "Līvlist" etnogrāfiskos mūzikas instrumentus sāka izgatavot paši. Vēlāk kopas iespaidā radās Daiņa un Helmī Staltu "Skandinieki", Viļa Bendorfa "Sendziesma", konservatorijas studentu "Bizīteri". Folkloras kopas sāka dzimt arī ārpus Rīgas. Īpašs grūdiens kustībai bija folkloras dienas Rīgā 1981. gadā saistībā ar Jurjānu Andreja 125. gadadienu, bet sevišķi Krišjāņa Barona 150 gadu pasākumi 1985. gadā. Padomju vara pret folkloristu kustību izturējās iecietīgi, acīmredzot nesaskatot sev tiešus draudus. Galu galā citās padomju republikās tajā laikā arī pastāvēja grupas, kas dēvējās par etnogrāfiskiem ansambļiem. Savukārt latviešiem rusifikācijas apstākļos folkloras kopas kļuva par veidu, kā saglabāt un manifestēt latvietību, kad to izdarīt kļuva aizvien grūtāk.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Daugavas Vārds", 1926. gada 28. augustā

Daugavpils skolotāju institūts. Skolotāju institūts Daugavpilī ir tā gaismas bāka, no kuras izplūst nacionālās kultūras stari pa Latgali un Zemgali. Skolēnu ap 240 un šogad iesniegti daudzi lūgumi dēļ uzņemšanas. Telpas plašas, bet tomēr vēl par šaurām, jo tajās atrodas institūta un pamatskolas klases, kopdzīves un laboratorijas, kuras prasa ļoti daudz vietas. Vasarā tika izdarīti dažādi remonti, kā jumtu klāšana, modernas pirts ierīkošana u. c. Notiek arī dažādi kursi skolotājiem. Skola atrodas stingrās rokās un ierīkota vispār labi, kas liecina, ka šo skolu beigušie būs labi pedagogi. Skolēniem pieejama arī plaša bibliotēka: tie ziemā nodarbojas arī ar slēpošanas sportu jo plašos apmēros, kas tik veselīgs un iepriecinošs. Tomēr skolai nav nacionālās gaismas pils izskata: pie sienām vēl rēgojas cara valsts ģerboņi, kuri krīt acīs un atstāj sliktu iespaidu. Skolas apkalpotāji poļi, kuru vietā gan varētu pieņemt latviešus.