Citādu teātri meklējot — Liepājā satiekas Baltijas un Ziemeļvalstu skatuves māksla

Liepājnieku festivāls "Teātris tuvplānā" otro gadu augusta beigās pulcēja spilgtus skatuves darbus un tuvākos kaimiņus no Somijas, Zviedrijas un Baltijas.

Uz festivālu uzaicināto ārzemju izrāžu stilistika atšķīrās no tā, kā strādā latviešu teātra mākslinieki, jo festivāla organizatori izvirzīja mērķi – piedāvāt skatītājiem pēc iespējas plašāku teātra spēles daudzveidību. Programmā iekļautās sešas izrādes, no kurām trīs bija lielās un trīs mazās zāles iestudējumi, pirmkārt, bija interesantas no aktiera spēles iespēju viedokļa un, otrkārt, apliecināja atvērtību aktuālām mūsdienu tēmām.

Uz lielās skatuves

Filozofiskā metaforā izvērsts bija Klaipēdas Drāmas teātra iestudējums "Atgriešanās", kur režisors Nauberts Jasinskis risināja attiecības starp ķermeni un garu, starp jūtām un izvēlēm, starp nāvi un dzīvību. Izrāde pārliecināja ar režisora izteikto atsaukšanos uz Ingmara Bergmana filmas "Persona" estētiku, kur operatora kamera un režisora attieksme nevis tiesā (nosoda), bet neitrāli fiksē notiekošo. Roberto Bolanjo īsstāsts par jauno pāri Maiklu un Klēru, Maikla nāves apstākļu izmeklēšanu, līķa sekciju un ķermeņa "dzīvi" pēc nāves uz skatuves atklājās nevis secīgā stāstījumā, bet telpā atrodoties visiem personāžiem vienlaikus. Aktieru intensīva nepārtraukta skatuviskā eksistence plašajā baltajā un LED lampu spoži izgaismotajā scenogrāfijā radīja sasprindzinātu atmosfēru, jo īpaši tādēļ, ka ķermeniskās kustības bija atsvešinātas no runātā (ierakstītā) teksta. Fiziskā nodalījuma uzstādījums bija pārliecinošs, lai spriedzes temperatūra nemainītos un brīžiem radītu monotonu iespaidu. Emocionāli iedarbīgajā ainā aktieris Rimants Pelakausks modes kuturjē Žana Kloda Vileniova lomā satriecoši nospēlēja eleganti izsmalcināta vīrieša atkailinājumu un seksuālas attiecības ar jau mirušā Maikla ķermeni. Sarunā pēc izrādes uz jautājumu par ētiskām robežām režisors Jasinskis netieši atbildēja, ka doma pievērsties nāves tēmai viņam radusies 2022. gadā pēc Bučas notikumiem Ukrainā, kas aktualizēja pasaules vērtību kārtību, liekot par to runāt skaudrā veidā.

Ja nāves tēmas risinājums tik izkāpinātā formā uz mūsu skatuvēm nav redzams, tad igauņu dramaturģijas asprātība ir pazīstama. Un festivālā par to atgādināja dramaturgs un režisors Urmas Vadi izrādē no Rakveres teātra "Bērnudārzs". Darbu veidoja īsas, gandrīz par anekdotēm saucamas epizodes no bērnudārza ikdienas un četri aktieri – Tīna Melberga, Anneli Rahkema, Pēters Restas un Jaune Kimmela –, kas iejutās gan bērnu, gan vecāku un audzinātāju lomās, piepildīja skatuves dzīvi ar mazām patiesības pērlītēm. Sirsnīga humora pilnā izrāde raisīja smieklus, atgādinot, ka attiecībās ar bērniem arī pieaugušie līdzinās mazajiem, liekot atdzimt vienkāršākajām sajūtām – bailēm, sapņiem, slēptām vēlmēm.

Izrādē

Foto: Publicitātes

Par ikdienu pavisam citādā aspektā lika domāt iestudējums "Katra diena kā svētdiena" no Von Krahli Tallinas teātra. Tajā igauņiem pazīstams didaktiskas bērnu grāmatas tēls Jussike, kurš simbolizē darba tikumu, izrādē ironiskā kārtā piedzīvoja iemiesošanos vīrišķīgā, pēc auksta alus kārojošā personāžā. Kad Jussike beidzot sasniedz mērķi – nokļūst Svētdienas zemē, – viņš idilli pārvērš pa savam. Autori un aktieri – Kristina Preimanne, Kristels Zimmers, Edgars Vuns, Markus Aulings, Hermans Pihlaks, Karls Birnbaums izrādi sākumā rādīja kā luksusa relaksācijas centru, kas līdzīgs paradīzei. Tur nemitīgi (izrādē četras reizes) atkārtojas svētdienīgas atpūtas rituāls, un pēc tam saskaņā ar ieceri visi ar lielu aizrautību iznīcina šo butaforiskas laimes ilūziju. Enerģijas kāpinājums atsauca atmiņā somu režisora Kristiana Smedas iestudējumus festivālos "Homo Novus", kur robežas starp zāli un skatītājiem tika nemitīgi nojauktas un spēles ar izrādes žanriem radīja patiesu spēles līksmību. Savukārt lietuviešu kritiķe Dovile Zavedskaite (publikācija 2026. gada 18. jūnijā vietnē "menufaktura.lt") vērtē izrādes nopietno vēstījumu: "Tik skaisti, ka kļūst biedējoši", norādot uz patērnieciskās sabiedrības strupceļu.

Mazās zāles izrādes

Somu neatkarīgā teātra skatuves darbs "Truša alas iemītnieki" piedāvāja nopietnu Kaisas Lundas dramaturģiju un režiju stāstā par māti un meitu, kuras gaida pasaules galu. Jurkka teātris dibināts 1953. gadā Kruununhaka rajonā Helsinkos, tas ir Somijas vecākais un vienīgais profesionālais "istabas teātris".

Somu neatkarīgā teātra izrāde

Foto: Publicitātes

Izrāde ļoti tuvā plānā sniedz meistarīgu aktieru precizitāti. No apzināti haotiski veidotas pirmās daļas, kur realitāte un izdomātā briesmu pasaule netika nodalītas un kur abas aktrises spēlēja vienlīdz temperamentīgi – Ēva Kaihola iejutās meitas lomā, bet Ēva Mekinena mainīja lomas –, otrajā daļā izauga svarīgas sociālas tēmas. Par mātes atbildību neaudzināt bērnā baiļu sajūtu no pasaules un par mātes tiesībām mīlēt bērnu, pat, ja mātei ir nosliece (izrāde vibrē uz robežas starp personas pieskaitāmību vai novirzi no normas). Pretējas patiesības vienlīdz spilgti satikās pretējos viedokļos – kaitinošā sociālās darbinieces formālā patiesība "es strādāju ar to informāciju, kas man pieejama", no vienas, un impulsīvi nesavaldīga sieviete, kura gatava šaut uz meitas nolaupītājiem (policistiem), no otras puses. Iestudējums šķietami rada dokumentalitātes sajūtu un spēcīgi iesvārsta uzmanību un emocijas.

"Pludmales patruļa" no Zviedrijas teātra SWEETS izaicināja ar režisores Frejas Hallberes provokatīviem spēles noteikumiem, kur arī publikai nācās meklēt pludmales tērpus un gulēt 32 grādu karstumā atpūtas zviļņos, lai noraudzītos uz diviem sēdošiem glābējiem torņos viņu dežūras laikā. Visu klātesošo iesaisti uzskatāmi rādīja aktieri Matiass Lehs un Dženija Millere Jenesena, kuri ar karstumā nosvīdušiem augumiem divu stundu garumā variēja sagatavotas un improvizētas sarunas, kādas mēdz notikt starp kolēģiem darba laikā. Aktieru personāži sarunājās paralēli un lēkāja no vienas tēmas uz citu, imitēja šķietamu līdzdalību un ieinteresētību vienam otra domās. Iestudējuma smalkā ironija un izklaides formāts šķita tuvs "standup" žanram, un bija arī profesionāli nevainojami izpildīts.

Birutes Banevičutes kā režisores un deju teātra "Dansema" dibinātājas vārds bērnu izrāžu sakarā ir jau pazīstams. Viņa kopā ar dejotājām Giedri Subotinaiti un Agni Ramanuskaiti kustību izrādē mazuļiem (seši līdz 18 mēneši) "Neredzētā pasaule" viesojusies dažādās pasaules malās un katrreiz ir izdevies labestīgi bez vārdiem, ar muzikāliem ritmiem, deju un izteiksmīgām kustībām radīt smaidu un labvēlības gaisotni.

Festivāls "Teātris tuvplānā" parādīja, ar cik dažādām izpausmēm bagāts ir teātris, un tas tematiski sasaucas ar liepājnieku jaunās sezonas aktierspēles daudzveidības vadmotīvu.