1. septembris vēsturē un senās avīzēs. "Tilts, kas uz ūdens guļ"

1846. gada 1. septembrī. Pirms 180 gadiem Jelgavā dzīvojošais vācu mākslinieks Jūliuss Dērings (1818–1898) Rīgas apmeklējuma laikā apskatīja vienu no ievērības cienīgākajiem objektiem pilsētā – sezonālo plostu tiltu pār Daugavu, vēlākā Pontonu tilta priekšteci, kas savienoja Rīgu ar tās Jelgavas priekšpilsētu, tas ir, Pārdaugavu.

"Tilts, kas uz ūdens guļ" skaitījās viens no Rīgas brīnumiem līdzās "zvanam, kas ārpus torņa zvana" (Sv. Jēkaba baznīcas zvans) un milzu Kristapa figūrai Daugavmalā. Dērings atzīmēja: "Devos pāri tiltam uz Jelgavas priekšpilsētu. Tā kā tobrīd pūta stiprs jūras vējš, tad upe jūras pusē spēcīgi viļņojās, lai gan otrajā pusē bija gluda. Pie tilta kuģi guļ cieši līdzās cits citam, un bieži vien to bojas klājas uz tilta. Cik tālu vien var redzēt Daugavas krastus, tie liekas līdzeni, bet apbūvēti ar daudzām ēkām, apstādīti kokiem un dārziem. Upe ir ļoti plata un apskalo daudzas salas. Ļoti skaists skats paveras uz pilsētu no Daugavas kreisā krasta. Aiz krāsainiem vimpeļiem greznoto mastu meža virs pilsētas vaļņiem paceļas senatnīgas mājas ar zelmiņiem, virs tām savukārt septiņi astoņi augsti torņi, kuru vidū slaidais, smailais īpatnējais Pētera baznīcas tornis ir visaugstākais. Spēcīgi viļņojošā upe ar ņirbošo tiltu veido dzīvības pilnu priekšplānu. Tilts ir piestiprināts pie lieliem pāļiem, kas dziļi iedzīti upē. Ik gadus 1. novembrī tiltu nojauc un 1. maijā atkal atjauno. Vairākas reizes dienā satiksme pāri tiltam ir slēgta, jo tad atver lūkas, lai izlaistu cauri kuģus."

Pie peldošā tilta Rīga nevilšus bija tikusi 1701. gada jūlijā, kad Lielā Ziemeļu kara (1700.–1721.) pašā sākumā Zviedrijas armijas sapieri pēc karaļa Kārļa XII pavēles to uzbūvēja, lai zviedru karaspēks tiktu otrā krastā un uzbruktu sakšu un to sabiedroto karaspēkam Spilves pļavās. Tilts atradās aptuveni tagadējā Akmens tilta vietā. Sākotnēji laidumus guldīja uz laivām. Rīdzinieki saskatīja iespēju un tiltu no karaļa atpirka. Laivas 18. gadsimta gaitā pamazām nomainīja ar plostiem, kurus 19. gadsimta 90. gados pakāpeniski aizstāja ar metāla pontoniem. 1896. gadā plostu tilts pilnībā pārvērtās Pontonu tiltā. Padomju okupācijas gados tas, protams, jau ar citiem pontoniem kalpoja tagadējā Vanšu tilta vietā, bet pēc "vantinieka" atklāšanas 1981. gadā tika pilnībā demontēts. Bija plāni to uzstādīt tur, kur tagad Dienvidu tilts, pārvest uz Buļļupi vai pārvilkt uz Lielupi pie Slokas, taču neviens no tiem neīstenojās.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Vēstnesis", 1926. gada 1 . septembrī

"Tev nebūs izpaust telegramu tekstu". Šādu "zvērastu" ir devis katrs darbinieks, kurš nāk sakaros ar telegrammu apmaiņu. Laimīgi ir tie darbinieki, kuri parakstīto zvērastu var pildīt, un to ir, saprotams, vairākums. Es te gribu dažus vārdus sacīt par tiem, kuri stāv ārpus šī vairākuma un nevar šo savu solījumu pie vislabākās gribas respektēt. Pavadīdams atvaļinājumu kādā Kurzemes pilsētiņā, pārliecinājos vietējā pasta iestādē, ka telegrammu noslēpums nepastāv: telegrammu saturs tiek nolasīts pa tālruni, resp. virzīts uz tuvāko apriņķa pilsētas pasta kantori, tā ka katrs pilsonis, kurš atrodas iestādes telpās, var noklausīties. Esmu pārliecināts, ka šādas nekārtības notiek arī daudzās citās mazākās pilsētās, un tādēļ būtu pēdējais laiks vai nu ierīkot aparātus minētām vajadzībām jeb atsvabināt šādu iestāžu darbiniekus no neiespējamās atbildības. Interesanti, kā uz šo lietu skatās galvenais direktors un vai eventuelu sarežģījumu gadījumos atbildība par izpaušanu nekritīs uz šiem nelaimīgiem zvērasta devējiem. E. Z.