Lietuvā ķer vēju aktīvāk. Vai mums ir ko mācīties no kaimiņiem?

Lietuvā pagājušā gada nogalē bija uzstādīti vēja ģeneratori ar jaudu 2,3 gigavati, bet Latvijā – tikai bālasinīgi 136 megavati jeb 17 reižu mazāk.

Tādējādi pēdējā gada laikā Lietuva, kurai nav nedz HES kaskādes, nedz lielu TEC, ir saražojusi vairāk elektroenerģijas nekā Latvija ar visām savām HES un TEC. Ko Latvija varētu mācīties vēja parku attīstībā no Lietuvas – to jautājām uzņēmumiem, kas darbojas abās valstīs.

Latvijas plāni par vēja enerģētikas attīstību līdz 2030. gadam netiks izpildīti – to atzīst gan politiķi, gan ierēdņi. Nozares profesionāļu vērtējumā, no visiem vēja parku projektiem, kas šobrīd atrodas ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procesā, līdz 2030. gadam tiks uzbūvēti ne vairāk kā 5%. Šāda kavēšanās, pašu attīstītāju vērtējumā, pirmkārt, saistīta ar iespējām saņemt finansējumu, bet otrkārt – ar attiecību veidošanu ar pašvaldībām un vietējām kopienām. Katrā ziņā Latvijā ir vairāki vēja parku projekti, kas pozitīvu IVN slēdzienu saņēmuši vēl pagājušajā desmitgadē, pat 2012. gadā, taču vēl nav uzbūvēti. Iespējams, ka Latvijai labāk veiksies nākamajos desmit gados, kad jau sāks spiest enerģētiskā kurpe un arvien skaidrāk iezīmēsies elektroenerģijas deficīts.

Taču Latvijā darbojas trīs uzņēmumi, kuri attīsta vēja parkus abās valstīs – "Latvenergo", tās Lietuvas māsas "Ignitis" Latvijas filiāle un Dānijas uzņēmuma "European Energy" meitas uzņēmums Latvijā. Jautājām viņiem, vai Lietuvas pieredzes pārņemšana vēja parku attīstībā varētu paātrināt šos procesus Latvijā. Uzreiz jāsaka – viņu vērtējumā atšķirības starp abām valstīm ir pārsteidzoši mazas un ar tām samērā grūti izskaidrot dažādo sabiedrības attieksmi pret vēja parkiem Latvijā un Lietuvā. Vēl vairāk – kompensāciju sistēma Latvijā ir iedzīvotājiem un pašvaldībām izdevīgāka nekā Lietuvā, bet attieksme pret dabas vērtībām – rūpīgāka.

Lietuvā esot noteiktāki politiķi

"Latvenergo" vēja parku attīstības drudzī iesaistījās vēlāk nekā citi attīstītāji. Tomēr sākotnējo atpalicību tas pārvarējis gluži vai lēcienveidīgi – tam jau pieder vēja parks "Laflora" Kaigu purvā Līvbērzes pagastā Jelgavas novadā, kurā šobrīd vēl notiek pēdējie būvdarbi un kas tiks galīgi nodots ekspluatācijā šī gada septembrī. Attīstības procesā ir vēl vairāki citi vēja parki Latvijā – Pienavā Tukuma novadā (šo parku sāka attīstīt "Eolus", taču 2025. gadā tas tika pārdots "Latvenergo", šobrīd "Eolus" turpina šī parka attīstību "Latvenergo" vārdā), Priekulē Dienvidkurzemes novadā, Dunavas pagastā Jēkabpils novadā, Riebiņos Preiļu novadā, Umurgas pagastā Limbažu novadā un divi parki Ventspils novadā "Latvijas Valsts mežu" teritorijās. Lietuvā jau darbojas "Latvenergo" piederošais nelielais Akmenes vēja parks ar četrām vēja turbīnām, bet attīstības procesā ir lieljaudas vēja parks Telšos, kas atrodas starp Šauļiem un Klaipēdu, tāpat būvniecības procesā atrodas arī Kupišķu un Panevēžas vēja parki. Proti, pēc sākotnējās pauzes "Latvenergo" šobrīd ir izvirzījies par vienu no lielākajiem un enerģiskākajiem vēja parku attīstītājiem.

"Latvenergo" valdes locekle un attīstības direktore Ilvija Boreiko: "Vēja parku attīstība notiek zināmā ciklā, kas ilgst apmēram piecus gadus. Šo ciklu ilgums daļēji atkarīgs no attīstītāja – vieni tos veido, lai pēc tam pārdotu, un viņiem, es tā pieņemu, vissvarīgākais ir laika faktors, lai būtu pēc iespējas ātrāk. Citi attīstītāji plāno tos ekspluatēt paši, viņiem ātrums ir otršķirīgs, svarīgāk ir visu rūpīgi izpētīt ietekmes uz vidi novērtējuma procesā un izveidot stabilas un labvēlīgas attiecības ar vietējo sabiedrību.

Foto: Ieva Leiniša/LETA

Ko varam mācīties no Lietuvas vēja parku attīstībā? Lietuvas politiķi prot daudz pārliecinošāk sabiedrībai pastāstīt par pieņemtajiem politiskajiem lēmumiem un par sasniegtajiem pozitīvajiem rezultātiem šo lēmumu izpildē – gan politikas, gan mediju līmenī. Šobrīd īpaši izteikti varam redzēt, ka Lietuvas politiskā vide stāsta sabiedrībai par to, kā Lietuva pēc nokļūšanas totālā enerģijas deficītā pēc Ignalinas AES slēgšanas 2009. gadā un lēmumu pieņemšanas par atjaunojamo resursu enerģijas jaudu attīstību, pēdējos 12 mēnešos enerģijas ražošanā ir pārspējusi Latviju, par spīti Latvijas HES kaskādei un divām TEC. Lietuvas politiķi iepriekšējos desmit gados vispusīgi informēja sabiedrību par to, ka valstij ir tikai divas izvēles – vai nu ražot lētāku enerģiju pašiem, radot labākus apstākļus nacionālās uzņēmējdarbības attīstībai un samierinoties ar šīs ražošanas ietekmi uz vidi un ainavu, vai arī enerģiju importēt, samierinoties ar dārgāku tās cenu un sliktākiem apstākļiem uzņēmējdarbībai, bet bez ietekmes uz vidi un ainavu. Un Lietuvas sabiedrība izvēlējās par labu pirmajam variantam. Nevar teikt, ka tam nebija un nav pretinieku, kaut gan tik ietekmīgas sabiedriskās un nevalstiskās organizācijas, kas pretojas vēja enerģētikas attīstībai kā Latvijā un Igaunijā, Lietuvā nekad neizveidojās. Politiķu spēja pārliecinoši pastāstīt sabiedrībai, kādi būs politiskie, saimnieciskie drošības ieguvumi no vēja parku attīstības. Jāatzīst, ka šobrīd pārliecinoši pastāstīt to Latvijas sabiedrībai traucē fakts, ka mums šo parku tā īsti nemaz vēl nav un vēja enerģētikas devums kopējā enerģijas portfelī ir bijis tik maznozīmīgs, ka īsti nav argumentu, kas pierādītu vēja parku pozitīvo ietekmi uz elektroenerģijas cenām. Laimīgā kārtā šī situācija šī gada nogalē un 2027. gadā sāks mainīties, un tad šādi argumenti parādīsies."

Var pārņemt pozitīvo pieredzi

Savukārt "Ignitis Latvija" Kopienu sadarbības vadītāja Liene Gaujeniete uzsver, ka Latvijas relatīvā atpalicība vēja parku attīstībā vienlaikus ir arī iespēja mācīties no kaimiņvalstī pieļautajām kļūdām un pārņemt tikai pozitīvo pieredzi. Par tādu viņa uzskata sadarbību ar vietējām kopienām, kam "Ignitis" pievēršot lielu uzmanību. "Šobrīd "Ignitis" Latvijā attīsta sešus projektus – divus Saldus novadā, vēl vienu Saldus un Kuldīgas novada robežās, vienu Tukuma novadā, vienu Bauskas novadā un vēl vienu Bauskas un Ogres novadā. Šādi plāni gan nenozīmē, ka visi minētie parki tiks uzbūvēti pat tad, ja tiks saņemts pozitīvs IVN lēmums. Galīgais lēmums par parka attīstību tiek pieņemts atkarībā no finanšu pieejamības.

Foto: Publicitātes

L. Gaujeniete: ""Ignitis" pieredze liecina, ka darbā ar sabiedrību atmaksājas pat mazi solīši – informatīvie plakāti pie pašvaldības vai aktivitātes sociālajos tīklos – tas viss krasi uzlabo iedzīvotāju informētību un mazina dažādas baumas. Taču kompensāciju mehānisms Latvijā ir iedzīvotājiem un pašvaldībām izdevīgāks nekā Lietuvā, un kopumā Latvijai nav pamata uztraukties par atpalicību – vienkārši šobrīd Latvija iet cauri vēja parku sabiedriskās apspriešanas procesam, kas Lietuvā notika pagājušajā desmitgadē."

Jo tālāk uz Austrumiem, jo pozitīvāk

"European Energy" projektu vadītājs Latvijā Ilvars Pūpols uzskata, ka Latvijas pašvaldību attieksme pret vēja parkiem mainās atkarībā no atrašanās vietas – jo tālāk uz Latvijas austrumiem, jo pozitīvāka ir pašvaldību attieksme pret vēja parkiem, un otrādi – jo tālāk uz rietumiem, jo tā negatīvāka. "To gan nevar teikt par visām vietām. Piemēram, Ventspils pašvaldība atbalsta vēja parkus, šobrīd šīs pilsētas apkārtnē tiek attīstīti vairāki parki. Iespējams, ka vienas otras pašvaldības negatīvā attieksme pret vēja parkiem saistīta ar iepriekšējo negatīvo pieredzi ar vēja parku attīstītājiem vai jebkuru citu industriālo projektu attīstītājiem, kas nav pildījuši dotos solījumus," viņš saka. Viņš arī uzskata, ka par labu vēja parku attīstības procesam nav nākušas biežās noteikumu maiņas. Tas jauc iedzīvotājiem galvu.

Foto: Publicitātes

Dažas objektīvas problēmas

Vēl viena Latvijas attīstītāju un valsts politikas problēma ir reaģēšana uz problēmām, nevis proaktīva rīcība. Piemēram, viena no lietām, ko samērā pamatoti pārmet vēja parku sabiedriskajās apspriešanās, ir tā, ka Latvijā pagaidām nav radīti vēja parku ekspluatācijas noteikumi, kas konkrētāk noteiktu vēja parku attīstītāju un izmantotāju pienākumus. Tas rada iedzīvotāju bažas, ka gaidāmi kaut kādi pārkāpumi un tiks apdraudēta vide. Būtībā nekas jau neliedza valdībai laikus pieņemt šādus ekspluatācijas noteikumus.

Otra problēma ir sabiedrisko apspriešanu biežums. Likums nosaka, ka tādas jārīko divas – pirms ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) sākuma un tā beigās, informējot par IVN rezultātiem, Lietuva, starp citu, prasa tikai vienu sabiedrisko apspriešanu. Latvijas prasību radītā problēma ir tāda, ka sākotnējā apspriešanā attīstītājs uz lielāko daļu jautājumu nespēj atbildēt, jo izpēte vēl ir tikai priekšā. Tā kā IVN ilgst apmēram trīs gadus, tad šis laiks ir pietiekami ilgs, lai spētu attīstīties un sakuplot dažādas baumas un puspatiesības. Tādēļ virkne uzņēmumu par labo praksi uzskata rīkot atsevišķas darba grupas ar iedzīvotājiem tad, kad ir pabeigti kādi IVN procesa posmi un iegūti rezultāti – tas palīdz mazināt baumas un dabiskās iedzīvotāju bailes no nepazīstamā. Tāpat vismaz vairāki uzņēmumi individuāli apstaigā visas potenciāli ietekmētās mājsaimniecības vēl pirms IVN procesa sākuma, informējot viņus par nodomiem, iespējamo ietekmi uz vidi un ainavu, kā arī potenciālajiem ieguvumiem. Pozitīvs efekts ir arī ekskursijām uz jau funkcionējošiem vēja parkiem. "Latvenergo" attīstības direktore I. Boreiko teic: "Ja nav nekad dzīvots vēja parka tuvumā, ir ļoti grūti iztēloties, kāda būs šo parku patiesā ietekme uz ikdienas dzīvi – būs vai nebūs sadzirdams troksnis, būs vai nebūs mirguļošana un citi faktori. Konkrēti, esam veduši Riebiņu iedzīvotājus uz vēja parkiem Lietuvā. Un šajā procesā bieži vien noskaidrojas, ka daudzi iedzīvotāji vēja turbīnas ierauga pirmo reizi mūžā. Tādēļ lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tās ir jaunums un vienreiz apskatīt ir labāk nekā simts reizes dzirdēt. Šādām ekskursijām ir ļoti pozitīvs efekts."

Vēl aptaujātie atzīst, ka IVN process Latvijā ir ilgāks un pamatīgāks. Lietuvā ir mazāk meža platību un vēja parki pārsvarā atrodas lauksaimniecības zemēs, kur intensīvas saimniekošanas rezultātā dabas daudzveidība ir krietni mazāka. Savukārt Latvijā ir ļoti daudz mežu un lielāka dabas daudzveidība, tādēļ IVN process ir ilgāks, rūpīgāks un sarežģītāks.

Nauda pagaidām nepalīdz

Paradoksālā kārtā nauda, proti, Ministru Kabineta noteikumos paredzētās kompensācijas pašvaldībām un iedzīvotājiem, pagaidām šajās diskusijās nav arguments. Daļēji tas saistīts ar to, ka pēc MK noteikumu nr. 566 pieņemšanas 2024. gada augustā nav uzbūvēts un nodots ekspluatācijā vēl neviens vēja parks, tādēļ šādi maksājumi nav notikuši. Tieši tādēļ vairāki attīstītāji teic, ka, viņuprāt, iedzīvotāji pagaidām tā īsti netic, ka šādas kompensācijas vispār tiks maksātas, atšķirībā no Lietuvas, kur šādas kompensācijas maksā jau vairāk nekā desmit gadus. Situācijai vajadzētu sākt mainīties šī gada nogalē un 2027. gadā – šogad septembrī paredzēts nodot ekspluatācijā vēja parku "Laflora" Kaigu purvā, bet 2027. gada pirmajā pusē – vēja parku Pienavā Tukuma novadā, tad arī gaidāmi pirmie kompensāciju maksājumi. MK noteikumi nosaka, ka šādi maksājumi jāveic reizi gadā līdz 1. martam par iepriekšējo kalendāro gadu, tātad 2027. gadā gaidāms pirmais maksājums par tiem 2026. gada mēnešiem, kuros "Laflora" parks darbojies. Latvijā maksās 2500 eiro gadā par katru uzstādīto jaudas megavatu, kas tiks sadalīts uz pusēm starp pašvaldību un iedzīvotājiem, bet Lietuvā maksā tikai par katru reāli saražoto elektrības megavatu. Turklāt Latvijā šie maksājumi attieksies uz dzīvojamām ēkām, kas atrodas līdz divu kilometru attālumā no tuvākās vēja turbīnas, bet Lietuvā šis attālums ir tikai pusotrs kilometrs – tātad maksājumi Latvijā aptvers plašāku ietekmēto iedzīvotāju loku un būs lielāki. Šajos maksājumos ietverts arī paradokss – galīgos lēmumus par vēja parku attīstību un to būvatļaujām pieņem novadu pašvaldības, kas vairumā gadījumu nekādu naudu nesaņems, jo vēja parki parasti atrodas nomaļākās vietās. Naudu saņems vēja parku tuvumā esošo pagastu pašvaldības, kurām savukārt nekādas lielās teikšanas par novadu pašvaldību lēmumiem nav. Respektīvi, vieniem tiks politiskās problēmas un attiecību kārtošana ar neapmierinātajiem iedzīvotājiem, bet citiem – nauda.

Rezumējot – ir pamats domāt, ka tuvākajos gados, kad tiks uzsākti regulāri kompensācijas maksājumi iedzīvotājiem un pašvaldībām, vismaz daļas sabiedrības attieksme pret vēja parkiem uzlabosies. Palīdzēs arī tas, ka, uzbūvējot vēl dažus vēja parkus, sabiedrība pamazām sāks pie tiem vizuāli pierast. Savukārt nākošajos desmit gados vēja parku attīstību veicinās elektrības trūkums, kas atsauksies uz iedzīvotāju un uzņēmēju naudas makiem – arī tas palīdzēs attīstībai.

Mērījumi par vēja parku ietekmi Baltijas valstīs

• Pagaidām tikai vienu reizi Baltijas valstīs reālā vidē, nevis datorsimulācijās ir mērīta vēja parku ietekme uz vidi – troksnis, vibrācija un zemfrekvences skaņa u. c. Šādus mērījumus, pēc Igaunijas Klimata ministrijas pasūtījuma, lieljaudas (255 MW) vēja parkā Sopi – Tootsi pērnā gada pavasarī veikusi Igaunijas Veselības departamenta laboratorija.
• Mērījumi izdarīti gan tiešā vēja turbīnu tuvumā, gan arī tuvākajās apdzīvotajās vietās, tie tika veikti trīs 24 stundu sērijās, dažādos meteoroloģiskos apstākļos, lai nodrošinātu reprezentatīvus rezultātus. Mērījumu rezultātus analizēja Tartu Universitāte, apkopojot arī 32 citu zinātnisko pētījumu rezultātus.
• Secinājumi: visi vēja parka radītie trokšņu līmeņi atrodas zem Igaunijas normatīvo aktu noteiktajām robežām, vēja parku radītajai zemfrekvences skaņai nav ietekmes uz cilvēku veselību, taču dzirdamais troksnis var radīt traucējumus, ja tas ir pulsējošs.
• Savukārt, gatavojoties "Elwind" vēja parku attīstībai Baltijas jūrā, līdzīgi mērījumi veikti Kihnu salas apkārtnē. Tur tika uzstādīts skaļrunis, kas imitēja lieljaudas vēja parka radītu apdullinošas jaudas (170 dB) troksni ūdenī un mērot tā ietekmi 16 kvadrātkilometru zonā. Jāpiebilst, ka 170 dB troksnis ir krietni virs jebkādiem ikdienā sastopamajiem trokšņiem, reaktīvās lidmašīnas pacelšanās troksnis ir ap 130 dB, bet 170 dB troksnis ir apmēram 10 000 reižu skaļāks par to, jo decibelu skala ir logaritmiska – katri 10 papildus decibeli palielina skaņas jaudu 10 reizes. Šādas jaudas skaņa tika izvēlēta, lai modelētu jūras vēja turbīnas zemūdens skaņas maksimumu tieši pie turbīnas pamata, nevis vidē, kuru apdzīvo cilvēki. Jāpiebilst arī, ka 170 dB ūdenī nav tas pats, kas 170 dB gaisā, jo ūdenī skaņa izplatās daudz labāk, bet gaiss skaņu slāpē.
• Mērījumu rezultāts – 350 m rādiusā ap skaņas avotu samazinājās siļķu baru blīvums, kas atkal atjaunojas, attālinoties no skaņas avota, cita būtiska ietekme konstatēta nav. "Latvenergo" pieļauj, ka arī Latvijā tiks pasūtīti līdzīgi pētījumi.

Dati: "ERR", "Latvijas Avīze".

Sava enerģija

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".