Manas dienas Kijivā paiet ar nepārejošu kauna sajūtu par Rietumu noziedzīgo nekā nedarīšanu, lai krievu agresors apstātos, lai tiktu apturēta raķešu palaišanu uz Ukrainu un lai Krievijas karavīru masas slātu mājup. Grūti pateikt, cik lielu postu civilajai infrastruktūrai jau nodarījuši iebrucēji. 

Par Kijivu dzirdēts, ka tur kaut kādā veidā cietusi katra ceturtā ēka. Terors nemazinās, un no Maskavas dzirdami vien draudi to vēl pastiprināt. Bažas par sevišķi draudīgu nākamo ziemu izskatās pamatotas. Kā var noprast no dažādiem, tajā skaitā enerģētikas speciālistiem, nodrošināt pilnīgu aizsardzību neesot iespējams, bet tas nozīmē nopietniem izaicinājumiem pilnu ziemu. Latvijā grūti aptvert, kā aizvadītajā ziemā klājās kijiviešiem, kam vairāk nekā divdesmit grādu salā bija jāmitinās dzīvoklī vien trīs līdz piecu grādu siltumā. Kā teica gadu veca puisīša māmiņa, elektrības varot nebūt, bet aukstums gan neesot paciešams.